vienmēr, kad kaut mazliet apsvilstu saulē, atceros to vasaru, kad māsa sēdēja dārzā zem ābelēm un es viņai smērēju skābu krējumu uz pleciem. man bija seši gadi varbūt. māsai kādi piecpadsmit un mammas āda, kas pat ziemā nekļuva bāla un vasarā pati aiz sava prieka pēkšņi tapa vislabākajā brūnumā. es toties neiedegu nemaz un vasaras beigās biju labākajā gadījumā mazliet bēšīgāka, kas bija vairāk nekā pietiekams iemesls apbrīnot savu brūno māsu. turklāt viņa smaržoja labi. tieši tā, kā jāsmaržo māsām.
un jo sevišķi labi viņa smaržoja ar skābu krējumu uz pleciem.