| |
[6. Okt 2012|14:43] |
Prātojot par to, kāpēc dažādu piedzīvojumu grāmatu un seriālu varoņiem mēnesī gadās tik daudz piedzīvojumu, ienāca prātā zīmīgu atgadījumu no savas bērnības. Vai nu pirmajā vai otrajā klasē klases audzinātāja bija uzdevusi mājās uzrakstīt sacerējumu par tēmu "Ko es redzēju, paskatoties pa logu". Tikpat kā visi, kuru darbus iztirzāja man dzirdot bija pieminējuši kādu interesantu detaļu, piemēram, vāveres koku zaros, zaķi sakņu dārzā un tā tālāk. Pēc bērnu sacerējumiem varētu domāt, ka apkārtni tobrīd meža zvēri bija gluži vai apsēduši. Es biju rakstījis, ka redzēju lapsu. Tā patiešām arī bija, tikai citā dienā pirms tam - uzskatīju, ka skolotājai tāda detaļa nav jāzina. Viņa mazliet pabrīnījās, šaubīgi pārjautāja, vai visi tiešām ir redzējuši to, par ko rakstīja, bet pārāk neprotestēja. Tieksme piedzejot izpušķojumus liekas gluži iedzimta cilvēka dabas sastāvdaļa.
Interesanti, par ko es rakstītu tādā sacerējumā tagad. Pa logu pārsvarā ir redzamas koku lapas. Varētu runāt par to to, kā tās saražo skābekli fotosintēzes procesā, tādējādi uzturot skābekļa - ogļskābās gāzes balansu un padarot iespējamu augstāko organismu dzīvi uz Zemes. Dažas no lapām ir dzeltenas, varētu runāt par to, kā tās mirst un pieminēt mūžīgo nāves/atdzimšanas ciklu, izdarīt secinājumus par nāvi kā par dabas likumu utt. |
|
|
