es esmu vienīga grēciniece,
ak, jūs, mani bezvainas brāļi
un neuzpērkamie taisnie,
kas neliecas, kad tiem uzkrauj šo dzīvi.
kā saka tie gudrie - tikai tā tam būs būt,
mūžīgi paliekot baltai un tīrai par sevi.
par sevi baltai kā cigaretes filtrs,
pirms to liek pie lūpām
un piesūcina smirdīgiem dūmiem.
pie lūpam kas, tīras
pirms saskaras ar šo pieneņpūku balto filtru,
un abi izplūst grēkā
un pārvēršas citā formā,
un mainās kropļiem par prieku.
arī mani tu liec pie lūpām
un sašķērē gabalos kā citrona šķēlēs,
un ļauj sulai ieplūst brūcēs
un plēst no iekšienes,
tu atdali gabalu pa gabalam,
lēni kā griežot cepeti,
mīkstumus pietaupot sev,
bet pārējo atstājot citiem.
un tad vēl ir laimes kauliņš,
ko pārplēst uz pusēm un iedomāt vēlēšanos.
un es vēlos.
es ievēlos kaila skriet pa magoņu lauku,
kad asinis atšķaidītas ar šņabi
un galvā ir ūdens,
kas krācas gar krauju,
pār kuru man neļauj mesties,
jo dzīvot taču esot skaisti.
bet zini - tas viss ir piesārņots ar otrās dienas atkritumiem,
un rīt man vairs nebūs gaisa,
jo vienīgi es esmu svētā un grēcīgā,
ko sagandē dzīve,
jo manī vēl mājo bērna kliedziens,
ko apslāpē čuksti,
ko izdveš šie viepļi,
kas saucas par tuvākā mīlestību.