paaugstināta temperatūra - 140 (man ir tendence vispārināt) [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

140 (man ir tendence vispārināt) [24. Feb 2018|13:29]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man šķiet tik savādi, ka mūsu mātes vairs nezina, kā mēs izskatāmies kaili.

reiz mēs bijām daļa viņu miesas, viņu acīs mūsu kailums ir visdabiskākais. viņas mūs tina, mazgāja, ģērba. viņu prātos mēs joprojām tādi esam.
un tad pienāk šis pirmais pieaugšanas punkts. mirklis, kurā mēs sākam savu kailumu slēpt pat no mātes. mēs kautrējamies paši no sava ķermeņa pārmaiņām, tādēļ noslēpjam to no tīrākā skatiena, kas mums ir dzīvē pieejams.
šķiet, pēdējoreiz māte mani redzēja pilnībā kailu kaut kad pamatskolā. man vannas karstumā bija palicis slikti, un es, nespēdama pasaukt palīgā, atvēru vannasistabas durvis. mani ieraudzīja, pacēla un aiznesa uz gultu - tādu slapju un neaizsargātu, kā bērnībā. tomēr atmiņas par šo atgadījumu ir kaunpilnas.

tagad, kad mēs esam "paši sev piederoši", arī mūsu kailums pieder tikai mums pašiem. mēs izvēlamies tajā dalīties ar atsevišķiem cilvēkiem, taču tas ir mūsu apzināts lēmums, tas nav tik dabiski un pašsaprotami kā agrāk. mēs vairs nelaižam pasauli sev tik tuvu. un arī mātei mēs esam tagad tikai mīļš draugs, nevis viņas būtības atvasinājums. kurā kailums ir definējošais aspekts.

bet varbūt es vienkārši alkstu atgriezties bērnībā.
Linkir doma

Comments:
From:[info]homebound
Date:24. Februāris 2018 - 15:42
(Link)
Es domāju, ka tavs skatupunkts ir patiess un korelē ar to, ko citi cilvēki lielākoties pieredz, bet vienlaikus gribu pievienot arī ideju, ka kailums dažu cilvēku ģimenēs joprojām paliek, noteikti vismaz dzimumu robežās, ja ir tādi apstākļi.

Ja ģimene kopā iet pirtī vai atvērtās ģērbtuvēs pārģērbjas uz baseinu, kailums tur joprojām aktīvi ir. Vismaz manā pieredzē. Kad vēl dzīvoju mājās, ja sanāca iet garām mammas istabai, viņa nekad neslēpās, kad ģērbās, un man tas vienmēr ir licies skaisti. Es domāju, ka šobrīd arī no viņas neslēptos, ja mēs vienā telpā ģērbtos. Kaunīgajos pusaudžu gados - tad gan jā.

Interesanti, ka no tēta laikam gan slēptos.

Bet tas, ko es gribu pateikt, ir, ka robežu starp toreiz un tagad drīzāk rada apstākļi -
mums vairs nevajag palīdzību mazgāties un nokārtoties -, nevis kauns. Vismaz tas ir tas, kā es gribētu, lai tas notiek. Protams, ka mūsdienās kaunam arī ir ļoti liela nozīme, bet tas ir sociāls konstrukts, nevis dabiska virzība. Apstākļi - tas ir dabiskāk. Un likumsakarīgi, mums veidojot savas personības, kurām kaut kādā brīdī ir jāmācās arī neatkrība un līdz ar to arī privātums.
From:[info]homebound
Date:24. Februāris 2018 - 15:43
(Link)
Bet foršs temats, lika aizdomāties. Līdzīgi kā kaut kur internetā izlasītais: "Kaut kad mūsu dzīvēs bija diena, kad mūsu vecāki mūs pacēla un samīļoja, un tad nolika zemē uz visiem laikiem."