„Renāta teica, ka kaķēnus atņēmusi to mātei, mirstošai ielas kaķenei no slābani skaujošajām ķepām. Viņa teica, ka no abiem dzīvnieciņiem iemācījusies vairāk kā no cilvēkiem. Teica, ka cilvēki bieži šķietot daudz neīstāki, divkosīgāki & zemiskāki. Ka šajos kažociņos mājo liela gudrība, kas palīdz arī viņai, palīdz galveno – izdzīvot starp cilvēkiem. Izdzīvot zvēru barā, kas medī bez jebkādiem noteikumiem. Kas nodīrā tavu neredzamo kažoku – to garīgo; bez goda, bez sirdsapziņas, liekulīgi laipni smaidot tieši sejā. Un tad neteica vairs ne vārda.”


P.s. Cik labi, ka šodiena nu jau ir vakardiena. pusnaktī to pāri pilsētai iezvanīja baznīca.