Šo aizmirsu uzrakstīt, bet sapni nebiju aizmirsis. Tas bija jaunākais, jo pēc tā pamodos. Dinamo uzvarējam, es arī laikam spēlēju. Bet tas viss bija ļoti īsi. Tūlīt pat vajadzēja spēlēt basketbolu. Bet tur pretī lieli tumšādainie, nu tādi milži, bet es pavisam maziņš, kā piecgadīgs puišlis. Tā arī nesanāca spēlēt, jo mums visiem (vēl kaut kādi no malas) vajadzēja rādīt teātri. It kā kaut kāda vasaras nometne. Skatītāju nav. Vien jau sadalījušies grupiņās, sagatavojuši priekšnesumus. To visu vada kāda pazīstama meitene, nevienu citu sapnī nepazinu. Viņa ļoti pozitīva, smaida tik ļoti, kā neviens normālos apstākļos nedara. Cenšas mani iesaistīt, daudz ar mani runā. Visi parāda priekšnesumus, tā meitene arī, sagatavojusi pat tērpus kkādus jocīgus. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |