Šīs brīvdienas - m a r v e l o u s ! Šādas dienas es saprotu, traki atgādināja to laiku, kas bija pirms gada. Pilnīgi un galīgi nekas nav izdarīts mācībām, toties ir bijis daudz kas cits tāds ļoti, ļoti jauks.
Pirmo reizi mūžā gāju uz kino viena, bet ziniet, White Stripes ir sasodīti forši, viņu mūzika un arī tīri cilvēcīgā ziņā ļoti tādi patīkami.
Fukšu ballē mani-nefuksi izvārtīja lapās, un tā interesanti vispār bija. Daudz un dikti nodejojos un tiku nodancināta. Secinājums ir tāds, ka pēc pāris soļiem jau var just ar aptuveni 70-80% precizitāti, vai čalis, ar kuru dejo, ir pazīstams ar tautas dejām. Protams, ir visādi izņēmumi. Gan tādi, kuri ir piekopoši jelkādas dejas, taču vēlarvien nespēj ieburzīties. Gan tādi, kuriem... vienkārši sanāk. Līdz ar to, vismaz pāris nebijuši jaunatklājumi man, ar kuriem dejot tā interesanti.
Bet jā. Vēl pasākums izcēlās ar tendenci dot man bučas.
Centrālstacijā atkal, protams, ir simts un viens cits cilvēks, bet nedaudz apšaubāma izskata ļaudīm jānāk parunāties tieši pie manis. Taču ar to jau nav gana. Kad apsargs nosauca mani par zaķīti, aizgāju sēdēt/gaidīt vilcienu citur, kur savukārt kāds cits eksemplārs, sakot "Ekskjūz mī", piedāvāja iedzert šņabi.
Anetes, Anetes tika traki mīlīgā veidā pavadītas. Ar Maigumiņu pārsteigums izdevās, un vispār varu teikt droši, ka baigais prieks bija mums visiem trim. Cirks un melleņu kūkas ēšana bez rokām, vīns, sen neapmeklētie franči ar draudzīgiem un ne tik draudzīgiem Balvu čaļiem.
Man patīk palikt pie viņa pa nakti, jo vienmēr, pa ceļam ejot, ir tādas atklātās sarunas. Un tiiik garš rīts! Skaists rīts. Pilnīgs chill līdz pat vakaram. Jauna, pozitīva atklāsme man - ar šito bumbulīti var justies tā ļoti brīvi un atļauties lietas, ko citos gadījumos varbūt prātīgāk būtu neatļauties.
Bet mācības ir un paliek mācības. Ikdiena ir ikdiena, taču ir arī tādas dienas, kā šīs.
Pirmo reizi mūžā gāju uz kino viena, bet ziniet, White Stripes ir sasodīti forši, viņu mūzika un arī tīri cilvēcīgā ziņā ļoti tādi patīkami.
Fukšu ballē mani-nefuksi izvārtīja lapās, un tā interesanti vispār bija. Daudz un dikti nodejojos un tiku nodancināta. Secinājums ir tāds, ka pēc pāris soļiem jau var just ar aptuveni 70-80% precizitāti, vai čalis, ar kuru dejo, ir pazīstams ar tautas dejām. Protams, ir visādi izņēmumi. Gan tādi, kuri ir piekopoši jelkādas dejas, taču vēlarvien nespēj ieburzīties. Gan tādi, kuriem... vienkārši sanāk. Līdz ar to, vismaz pāris nebijuši jaunatklājumi man, ar kuriem dejot tā interesanti.
Bet jā. Vēl pasākums izcēlās ar tendenci dot man bučas.
Centrālstacijā atkal, protams, ir simts un viens cits cilvēks, bet nedaudz apšaubāma izskata ļaudīm jānāk parunāties tieši pie manis. Taču ar to jau nav gana. Kad apsargs nosauca mani par zaķīti, aizgāju sēdēt/gaidīt vilcienu citur, kur savukārt kāds cits eksemplārs, sakot "Ekskjūz mī", piedāvāja iedzert šņabi.
Anetes, Anetes tika traki mīlīgā veidā pavadītas. Ar Maigumiņu pārsteigums izdevās, un vispār varu teikt droši, ka baigais prieks bija mums visiem trim. Cirks un melleņu kūkas ēšana bez rokām, vīns, sen neapmeklētie franči ar draudzīgiem un ne tik draudzīgiem Balvu čaļiem.
Man patīk palikt pie viņa pa nakti, jo vienmēr, pa ceļam ejot, ir tādas atklātās sarunas. Un tiiik garš rīts! Skaists rīts. Pilnīgs chill līdz pat vakaram. Jauna, pozitīva atklāsme man - ar šito bumbulīti var justies tā ļoti brīvi un atļauties lietas, ko citos gadījumos varbūt prātīgāk būtu neatļauties.
Bet mācības ir un paliek mācības. Ikdiena ir ikdiena, taču ir arī tādas dienas, kā šīs.
Current Music: Ben E. King – Stand By Me
piesēst