Zvana man no litbiedr Harmonija. Steidzīgi stāsta, ka astotajā tur un tikos klās vaļā kopkrājumu. Man pļāpīga un laiska oma, vaicāju vēlreiz, cikos tikos un saku dažādas izbrīna un prieka frāzes, tā teikt, pielāgojos vecmāmiņu runas manierēm. Bet šī konkrētā (pat savu vārdu nenosaukusi) laikam pati biedrības vadītāja un zaudējusi savas manieres līdzekļu taupīšanas nolūkos. uz mobilo taču zvana. (no mobilā, protams). Un tad viņa man jautā, vai esmu iemaksājusi Tos 15 latus? Nekādi nespēju atcerēties, pieļauju, ka esmu, pieļauju, ka neesmu un tūdaļ varētu to izdarīt. Manu pieļaušanos, protams, steidzīgi pārtrauc: "Nē, nē, jūs neko neesat samaksājusi. Ja tomēr būtu samaksājusi Tos 15 latus, tad tagad krājumiņu dabūtu par velti. Tā kā nesamaksājāt, astotajā varēsiet nopirkt par 7 latiem." Tā lūk.
|