"Dažkārt mums gan ir nojausma, ka lietu lietiskumam izsenis tiek nodarīta pārestība un ka šajā varmācībā uz spēles tiek likta domāšana, tāpēc no domas mēdz atteikties tad, kad to vajadzētu padarīt domājošāku. Taču kāda gan nozīme šai nojausmai, ja, nosakot lietu būtību, vārds tiek dots vienīgi domāšanai? Un tomēr var būt, ka viss, ko mēs šobrīd un līdzīgos gadījumos saucam par izjūtām vai noskaņojumu, ir saprātīgāks, proti, uztvertspējīgāks, jo ir atvērtāks esamībai nekā jebkurš prāts, kas, tostarp, kļuvis par ratio, tika racionāli aplami iztulkots. Turklāt dīvainu pakalpojumu izdarīja centieni izpatikt i-racionālajam, šim neapdomātās racionalitātes izdzimtenim. Ierastā lietas izpratne piemērojama vienmēr un ikvienai lietai. Taču, aptverot lietu, šī izpratne netver lietu tās būtiskumā, bet gan brūk tai virsū." |