no xin  klabes.

  Pētot globālo narkomānijas problēmu, pacentīsimies noskaidrot, vai mūsu tautas senči tālajā senatnē ir saskārušies ar narkotikām. Kā liecina romiešu avoti, latvieši savas mītnes taisījuši no kokiem un pārtikuši no mikofloras, tas ir - sēnēm.

Šajā attīstības stadijā viņiem vēl nevarēja būt rakstītas liecības, tādēļ par izziņas avotu izvēlēsimies mutvārdu literatūru, sauktu par tautasdziesmām.

Mūsu pūliņi būs bagātīgi atalgoti, jo sastapsim augu, kuru Amerikā aizliegts audzēt, pārstrādāt un izplatīt jebkurā veidā, proti, kaņepi.

Tiesa, tiesa, ne meliņi
Vecu ļaužu valodiņa:
Rācen's auga druviņā,
Kaņepīte - dārziņā.

Tātad, kaņepes ir bijušas pazīstamas jau sirmā senatnē: (vecu ļaužu valodiņa) un tās ir īpaši kultivētas (dārziņā). Tie, kam dārziņi bijuši lielāki vai kam kaņepes izaugušas garākas, acīmredzot labi pelnījuši, jo viņi pielīdzināti dižciltīgiem muižniekiem. Tā tiek apstiprināta vispārzināmā patiesība, ka nauda nesmird.

Visi kungi mani sauca
Kaņepāju muižinieku,
Vai tādēļ muižinieks,
Ka man garas kaņepītes?

Populārāks par kaņepēm latviešiem bijis cits narkotiku augs - magones, no kurām iegūst opiju. Magones sēja un ravēja īpaša sieviešu kasta, saukta par māsiņām.

Stād', māsiņ, kliņgerītes
Gar tām dobes maliņām:
Lai es sēju magonītes
Pa vidiņu vidiņiem.

No šīs tautasdziesmas redzams, ka magoņu sējumi bija jāmaskē, jāslēpj (pa vidiņu vidiņiem), lai varas iestādes (piemēram, vācu kungi) tos neieraudzītu. Sējumus apkopa vēlās vakara stundās, acīmredzot tā paša iemesla dēļ.

Kad, māsiņ, rozes sēsim,
Kad magones ravēsim?
- Rītā agri rozes sēsim,
Vakarāi ravēsim.

Reizēm magoņu plantācijas atradās tālu no dzīves vietas.

Jauni vīri, bāleliņi,
Celiet mani pār upīti:
Man sarkanas magoniņas
Aiz upītes jāravē.

Ir zināms, ka senie latvieši, pēc tam, kad nokāpa no kokiem, savu nocietināto piļu, aizsardzībai izvēlējās dažādus dabiskus šķēršļus, visbiežāk upes. Šķiet, ka tāpat tika aizsargāti arī magoņu sējumi, savukārt jauni vīri un bāleliņi, šķiet, domāti bruņoti algotņi, kas sējumus apsargājuši.
Kā visur, arī senajā Latvijas teritorijā narkotiku saturošu kultūru audzēšana bijusi ļoti ienesīga, vismaz tūliņ aiz pupu audzēšanas.

Ravēdama pupu lauku,
Izravēju magonītes;
Pupas nesa zelta graudus,
Magonītes - sudrabiņu.

Taču, kas vieniem nes augļus, tas citiem - postu un asaras. Narkotiku
lietotājs pārvēršas par cilvēku bez gribas, bez goda un pat bez jumta virs galvas.

Citas meitas godu gaida,
Kādu godu es gaidīju?
Es atstāju savu godu
Aiz krodziņa kaņepēs.

Tā, lūk, dzīvoja mūsu tautieši senatnē.