Es arvien mazāk spēju tolerēt divkosību, saldi cukurotu nelietību un liekulību. Ja vēl pret citiem, tad nav mana daļa, lai gan arī kaitina, bet pret sevi neciešu. Kaut kā tomēr vienmēr pagadās, ka tā persona cukurojas pasākumos, kurus es nevēlos ar drāmām čakarēt. Vienreiz jau pietika. Esmu apņēmusies vairs neiesaistīties nevienā diskusijā, attiecību skaidrošanā un citās šajā gadījumā pilnīgi liekās izdarībās, bet pateikt "man nav patīkami tavi komplimenti un jebkura, izņemot ļoti nepieciešama saruna" gan kādreiz varu. Negribētos, lai tas būtu jādara, jo man tiešām vairs nav nekā cita, ko šai personai teikt, skaidrot vai ar viņu risināt, bet var nākties. Tā kā redzamies tikai kopējos pasākumos, tad var sanākt kādu no tiem pabojāt, bet man pilnīgi visas iekšas krampjos savelkas, kad pēc visa tā, ko man nācās par sevi dzirdēt, ir jāskatās tajā saldajā izteiksmē saverkšķītajā purniņā un cukurainajā balstiņā. Kaut vai lai būtu tā arī visa patiesība, ko par mani tur sarunāja, ok, lai būtu, bet tad nelien man pēc tam virsū ar savu indes sīrupu.
Kaut kā senāk laidu gar ausi, tāpat kā tagad laižu gar ausi daudz ko citu, ko senāk nevarēju, bet tādas lietas arvien vairāk kļūst nepanesamas. Gribu visu tieši, atklāti, bez liekas rupjības, bet tā, kā ir, un, ja pēc tās visas tirādes uzskatīja, ka nav jāatvainojas, tad es laikam nākamajā reizē tiešām noraušos un pateikšu kaut ko tādu, kā iepriekš minēts.
Nepatīku - nelien. Nav vajadzīgs, vismaz ne man. Kādās ģēlās motivējas šitas pēdējā laika sīrups, nesaprotu un pat saprast negribu, bet pilnīgi pretīgi. Es virsū nenāku, pieklājīgi ignorēju. Pieklājīgā ignorēšana vispār ir ļoti labs risinājums. Piemēram, ja vajag kaut ko, kādu sīkumu, piemēram, paiet malā, palaist garām, kāds tevi sauca vai pasauc, lūdzu, to un to, jo visiem vajag, vai ja kādā spēlē kopā jāspēlē - ok, visu sakām, darām, bet neviena lieka vārda, lūdzu.