Božena Chodunska

Kāpēc man neviens nepateica, ka tās būs PAREIZTICĪGO bēres, koa? Pusceļā mani ģimenes locekļi laipni apvaicājas, vai man esot lakatine, ar pieklājīgi nosegties, kad iešot božņeicā. Protams, ka man nebija lakatines! Un arī zeķēm bija jābūt mellām, nevis miesaskrāsas, to es jums saku, mīļie brāļi un māsas iekš cibas! Es tagad droši kā tāda Bābeles mauka būšu izpildījusies, kur man jau likās, ka es iru saģērbusies tikli kā prokurore uz tiesu! Vēl trakāk būs gājis tikai mana mīļai draudzenei, kam Purvazivs vārdā, kura pirms gadiem 12 bij sabalinājusi matus burkānoranžus kā Jeruālemes dedzinātajai, tā ka negaidītajās bērēs aiznākamajā dienā šito sodomu un gomoru nespēja noslēpt nekādas lakatines nedz cepurītes.
Es to tik vien varēju domāt, ka mani neizmet pavisam no tās božņeicas, jā! Aber tur 4 svētie tēvi, no kuriem viens kaut kāds pavisam augsta ranga. Bet dzied gan viņu pavadītāji daiļi kā enģeļi, dziesmusvētki var ūdeni pienest un luterāņu baznīcu koru veco kundzīšu tremolo nestāv līdzās. Bet tā jau bēdīgi tas viss, ļoti žēl bija Katržinkas tantas, to mirusi bij viņas meita, un pate Katržinkas tanta arī jau veca pavisam, kur es atceros, kāda viņa agrāk jautra bija, stāstīja kā kādreiz strādājusi par operāciju māsu un dakters iedevis pacientam kaučko vēnā, no kā pacientam, raugi, erekcija un operāciju galda notikuse, bet tad dakters nosmērējis to Godu un Lepnumu ar jodu bišku un teicis, "Guli nu, puisīt, guli" un Gods un Lepnus kā nolaidies, tā pacēlies. Tādi bij stāsti Katržinkas tantai.