| šodien, |
[22. Aug 2013|23:07] |
šodien visa palika vēl daudz vairāk.
vispirms mēs braucām pa vienas mašīnas platuma grants ceļu uz maziņu ciematiņu, kas iepriekšējā gadsimta sākumā bija gandrīz vai vislabākais zvejas punkts visā valstī, lepnajos gados tur bija 130 iedzīvotāji, bet ziemā, kad ir zvejas sezona, ap 1300. līdz kamēr pēc ww2 viņi neuzbūvēja pirmo ceļu, un uzreiz pēc tam valdība lika ciematu pamest. un viņiem par to samaksāja. un kaut kā tas laikam bija tomēr sāpīgs brīdis, jo viņi aizgāja steigā, pusizdzertas kafijas krūzītes uz galda palika, mājas palika durvīm vaļā. vēlāk tur iemājoja aitas. līdz pirms 30 gadiem berlīnes universitātes profesori neizdomāja, ka tos studentus, kuriem ir narkotiku problēmas, vajag aizsūtīt uz to pamesto un neviena neapdzīvoto ciematiņu.
tā tur ieradās studentu grupa. un tad vēl daži citi vācieši. un sāka atjaunot un mēģināja dzīvot. bet bija arī liela spriedze, runas par narkotikām, ka viņi tās tirgojot bērniem, kas to vars lai pārbauda, lai nu kā, tas bija pirmais vilnis, vēlāk bija vēl daži, studenti pēc 10 gadiem devās prom, vietējie tā arī viņus nepieņēma. to visu izstāstīja viens no šobrīd 34 vietējiem, tur visi ir mākslinieki gandrīz, īsts kalējs, kurš nekad nerunā un necieš tūristus, gleznotāja, mūziķi, vēl viss kas, jā, un trīs restorāni, vienā, visvecākajā, vēl vāciešu laiku, mēs ēdām zivju zupu no konservu skārdenēm
bet tas, kurš mums visu stāstīja, viņš ir kaupers, tādām acīm, tādu cepuri un kreklu un balsi, viņš arī ir mūziķis, un pusgadu centās to iemācīt bērniem, bet padevās, viss, ko viņam izdevās iemācīt, ka mocarts mūsdienās būtu pats rupjākais skolēns klasē un lietotu amfetamīnus.
un pēc visa tā beidzot viena no manas dzīves laimīgākajām dienām. |
|
|
