as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - vakarnaktī bezmiega reibumā rakstīts

„iedomājies, šogad strazdi neapēda visus saldos ķiršus
(un dzeguze ne reizi nepačukstēja, kad tieši es miršu, bet ne jau to es tev gribēju stāstīt, svarīgais bija ķirši, pēdējā laikā mācos nenovirzīties no svarīgā un nepiesārņot mazās zīmītes tev ar liekām detaļām, tāpat labi zinu, ka tu jau kādu laiciņu visu neizlasi, tikai pasvītrotos vārdus, tāpēc ņemu sarkanu pildspalvu un slidinu to zem vārda „ķiršus”, nedaudz par spēcīgu, tāpēc mazais sarkanais asmenītis izduras cauri manai post-it un iekrāso galdu ķirškrāsā, velns, nu jau es tūlīt pat aizmirsīšu, ko īsti taisījos tev teikt. )
dažus viņi atstāja, mēs ņēmām kāpnes un rāpāmies pakaļ.
(lindai mati ieķērās zaros un viņa nekādi netika atpakaļ lejā, tas bija diezgan smieklīgi līdz viņa sāka raudāt. tad gan viņai izplūda skropstu tuša un viņa izskatījās pēc pandas ar traģisma pilnu personību, godīgi sakot, tas gan vēl joprojām bija visnotaļ smieklīgi, tādēļ vienmēr pērku ūdensizturīgās, nekad jau nevar zināt, kad tieši nāksies raudāt, zini, tā jau nav tāda lieta ko ieplānot )
kad sadalījām katram sanāca taisni divdesmit viena oga
(izņemot lindu, jo viņa tā arī nebija tikusi lejā no tā koka, ap to laiku jau krēsloja un viņas palika žēl, jo viņa atteicās nogriezt tās iepiņķerējušās sprogas, un kāds teica, ka ja linda tā būtu sēdējusi visu vasaru, strazdi būtu sabijušies un mums būtu daudz daudz vairāk ķiršu)
no savējiem es izvārīju ievārījumu
(mazītiņā burciņā, cukurotu un glumu, man teica, ka neesot gudra, jo tik maz ķirši jāapēd katrs pa vienam, jāizgaršo vasara, jāaizspļauj kauliņi labi tālu, bet es jau biju izlēmusi, ka, kad ziemā atkal saķersi temperatūru un iesnas, likšu tev pa tējkarotei pie tējas un viņās būs traki daudz saules, smieklu un iedeguma strīpiņu no peldkostīma lencēm, tik daudz, ka tu neticami ātri atveseļosies)”

/tu atnāc mājās un saki, ka redzēji manu zīmīti, un nu man ir pilnīgi skaidrs, ka lasi tikai pasvītroto, jo vienā no tiem veikaliem, kur pat rudeņos pārdod visu, tu esi paklausīgi nopircis pārsimt gramu ķiršu, gan skābo ķiršu par nelaimi, bet tas jau laikam nav tik būtiski. un es sev klusībā nosolos iemācīties uz dzeltenām lapiņām rakstīt tikai tādas lietas kā „piens”, „samaksāt par elektrību”, „piezvani mammai”, „esmu apvainojusies un ar tevi nesarunājos” vai „ķiršu ievārījums ir virtuves skapja augšējā plauktā”./