Par autoskolu stāsts pārtrūka pie jocīgā onkulīša, kurš katru frāzi piparoja ar "nne?" un runāja angliski iespraužot japāņu vārdus gadījuma vietās.
Taisnības labad, pie tā onkulīša stāstam nebūtu jāpārtrūkst, jo turpmākie iespaidi bija daudz pozitīvāki.
Nekad negāju autoskolā Latvijā un nevaru salīdzināt, bet, šķiet, ka pasniegšana ir labā līmenī: ir jābrauc diezgan daudz stundas, ir stingri normatīvi braukšanai īpaši šaurās vietās, ir arī dažādi pozitīvi instruktori.
Visas braukšanas stundas notiek tumsā un bieži vien arī lietū, tāpēc pirmais eksāmens, kurš bija dienas gaismā, likās smieklīgi vienkāršs.

Kādas stundas laikā auditorijā ielidoja cikāde; pasniedzēja pārtrauca runu, sarullēja mācību grāmatu stingrā tūbā, ar kuru var noslaktēt cilvēku, ne tikai cikādi un metās skraidīt pa istabu starp soliem cenšoties nabaga kukaini noķert. Tas turpinājās dažas minūtes, cikāde panikā metās no vienas sienas uz otru un kauja beidzās ar to, ka kāds ārzemnieks cikādi saudzīgi noķēra un izmeta pa logu ārā. Jā, cikādēm ar lidotspēju ir kā ir, tās māk lidot ātri un ar troksni, bet tikai taisni un ietriecoties priekšmetos, tāpēc ja viena ielido istabā, tad ir traki.