|
slavjāna teiksmainā daba ir tāds elementārs privātpieņēmums, kas padara tā pieņēmēju par organismu pretvielu visiem saistaudiem, kas nav pret nāciju vērsti, bet tikai izsmīn visu savu bilanci pa taisno kovārņu jūrā, kas, starp citu, ir ņēmēju organisms bez savas maciņu dzimtas, bet toties ar skaidru vēlmi izvazāt sniegoto piltuvi gar degunu novilkt un tad nākt ar mākoni pret visu silikātu, kas sakrājies bez ierunas ņurca skopo tērgali un tagad vēl arī atņem sveicienu bez lieka bazāra un tagad ir viņa vienīgais brīdis izsvilpt ermoņikas no logu rūtīm, ja tām vispār ir kaut kāda sapratne par katalizējošo jonu biezokni aiz sienām, kas atdala kaprāli no mizanscēnas inscinētāja un ja viņam vēl pievieno inkognito dabu, tad padarītais darbs ir roku sauklis tieši aiz ērmotās ārienes viņš paslēpis ko rokās ieziežamu un tagad staigā pa veikalu ar pistoli un prasa pārdevējām adatas, lai izpriecātos ar skaisto dēku orgānu un taisītu augšā skopuma impēriju pret visu to vēršoties viņš nebija pratis apzīmēt savas saiknes ar dabisko, tādēļ nonāca pretrunīgā situācijā, kad dalmāciešu karaliskā goda vietā savā portsigārā bija sastūmis visu nācijas zeltu plus dubļi no ierakumu kauna un tagad staigā ar reklāmas sloganu sev zem maiciņas, lai tajā paglābtu tējnīcas godu, kas aptraipa viņa izvēles vēl nesācis sacensties par plikumu, kas aroda mīklā būtu varējis no manas bikšu priekšas iztecēt pretspara virzienā, lai tajā rastu kaut ko kodolīgu nācijai par labu velti piesolīto un kurkuma biezoknī viņš uzgāja vācelīti, kuras veidne bija izstaipīta un laiciski izremontēta un tagad vispār tam ideologam bija kaut kāds matu ķemmējamais arods piešķirts aiz drāšu žoga viņš bija ņēmis pie sirds taisno virzību un tautiski mācītā manierē izrevidēja visu savu ekvilibristiku kā hiv ievainots meitietis būtu sev krūzē uzgājis drāšu birsti un tagad laistos no savas sirds ar izplestiem plakstiem bez izpletņa draudīgā rēga aiz nakts paviljona un vispār pa pazemi pārvietotos glāzes virzienā, tajā pašā vērienā, kur bija nolikts viņa seifs ar kapeiku skaitāmo aparātu iestrēgušu rīklē kā rīga rādās mums mūsu puzuros kā skujukoku vācele bez savas nācijas tikai vienā virzienā tā vērienu var satvert un tas ir selfijs bez biksēm un pūdercukuru pakrūtē. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
