šodien uz ielas tantiņa ar diviem spieķīšiem jautāja naudiņu,
visu dienu man bija briesmīgs, briesmīgs garastāvoklis, un pēc tam, kad viņa man teica, ka nav ubadze, bet viņai znots tikko nomiris no plaušu vēža un meita ir slimnīcā, un ka tas viens latiņš viņai būtu kā glābiņš, es gandrīz sāku raudāt, atdevu viņai vienu latu un vēl sīknaudu, atstājot sev transportam, vēlāk tikai iedomājos, man taču bija papīra nauda, būtu varējusi iedot piecīti, viņai noteikti vairāk vajag. tad viņa man teica, lai dievs jūs svētī, un es tā iedomājos, kaut nu šī svētība man kaut kā palīdzētu tikt galā ar skolas lietām, vispār es tagad gandrīz vai tā kā ticu, ka šis varbūt tiešām palīdzēs kaut kā. novēlēju viņai veiksmi, un, kad tiku līdz pieturai, kā reiz tieši bija mikriņš piebraucis, tieši tas, kurš mani pieved pavisam pie mājām.

vakariņas šodien garšo riebīgi, pažļembāju, pažļembāju, apēdu kādu daļu tā ar mokām un atdevu sunim; kuskuss kaut kāds ne tāds, nopirku citas firmas šoreiz, un viņš garšo pēc krītpapīra. bet varbūt tas ir tāpat kā toreiz, kad es biju šausmīgi bēdīga, pagatavoju sīpolu mērci ar gaļu, pārmaiņas pēc sīpolu sarīvējot, nevis vienkārši sagriežot, un kad tā mērce bija gatava, secināju, ka viņa garšo rūgti, tāpēc es neēdu, bet skumu, bet ārā mest uzreiz arī roka necēlās, nākamajā dienā pie manis atnāca viesi un es teicu, ka tā mērce ir briesmīga, viņi uzsildīja un noēda visu, un teica, ka galīgi nebija rūgta. es neatceros, vai pati pagaršoju. bet tie nebija tādi viesi, kam mājās nedod ēst un kas ir ar mieru ēst vati ar kečupu vai tamlīdzīgi, nē. tā ka iespējams man vienkārši lietas mēdz negaršot, kad jūtos kā pankūka.