Gaišās Puses kungs

Es gribētu būt tīņu elks, kaut kāda hiphop zvaigzne vai kas tamlīdzīgs, man rakstītu fanmeilu un atzītos mīlestībā trīspadsmitgadīgi skuķīši, un zaļknābji prasītu manu autogrāfu. Mani intervētu pusaudžiem domātā periodika, un es stāstītu pozitīvus piemērus, kā es pārvarēju grūtās bērnības un nabadzības šķēršļus un pateicoties respektam, darba mīlestībai un ticībai izsitos slavas zenītā. To izlasījuši, mazuļi nestaigātu uz skolu un aizbēgtu no mājām, jo vecāku un skolotāju autoritāte ne tuvu nestāvētu blakus manējai. Lidostās mani sagaidītu spiedzoši padsmitnieku pūļi un A1 formāta plakāti "Preci mani!" un "Tu izmainīji manu dzīvu!" Savukārt internetā tiktu izveidotas manis nīšanas kopienas, mani apsmietu, ļauni parodētu, Dienvidparka jaunākajā sērijā mani pazemojoši un muļķīgi nogalinātu Pārkera un Stouna fantāzija. Es aizvien vairāk kļūtu atkarīgs no visām iespējamajām vielām un ierīcēm. Es pievērstos jūdaismam, tad budismam, tad saientoloģijai, tad uztaisītu filmu, kuras pamatā būtu mans visiem sen zināmais un presē tiražētais dzīvesstāsts un kurā es tēlotu sevis paša prototipu, kas tēlotu mani filmā. Filma būtu pārāk postmoderna, kritiķiem tā riebtos, bet fanu man kļūtu mazāk, jo jaunākie nesaprastu filmu, bet vecākie jau būtu tiktāl izauguši, ka kaunētos, ja draugi ieraudzītu manu plakātu pie viņu guļamistabas sienas. Es atlaistu savu aģentu, pamestu savu sievu-supermodeli un saietos ar trīsreiz par sevi vecāko agrāk ļoti slaveno aktrisi, kas manā filmā būtu tēlojusi viedo vecmāmuļu. Un tad kādu nakti es pamostos ar kliedzienu un aukstiem sviedriem pārklātu pieru. Es sapnī būtu redzējis to, kā kāds savā blogā ieraksta manu dzīvi. Es trīcēdams pieceltos, noskalotu visu kokaīnu podā, piesēstos pie galda un radītu par to visu tik aizkustinošu dziesmu, ka mana sirds aiz sāpēm un nožēlas sažņaugtos pavisam. Es mirtu, bet mana nāve būtu vērtīgāka par visu manu dzīvi.