te

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
11:21 pm:
Kādudien Sīzifam apnika kaulus lauzt, un viņš piezvanīja brālēnam akmeņkalim. "Sveiks," viņš teica: "man te tāda lieta," viņš teica, un izstāstīja savu lietu.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis. "Es tikai instrumentus paķeršu," teica viņš. Un pēc brīža bija klāt gan kā likts, ar lielo kaļamo padusē. "Kas tev te?" jautāja brālēns akmeņkalis, ieraudzījis brālēna Sīzifa akmenim piespiesto plecu.

"Akmens, manu brāl," teica Sīzifs. "Slīd no rokām ārā, bet es gribu tam Sauli parādīt. Vari palīdzēt?" jautāja Sīzifs.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, izņēma lielo kaļamo un ķērās pie darba. "Vari iet," viņš teica, kad darbs bija paveikts, un rīks paslēpts padusē.

"Nāksi man līdzi?" jautāja Sīzifs. "Man tie visi akmeņi kabatās neieies," viņš teica.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, sabāza akmeņus kabatās un sekoja brālēnam Sīzifam pretī Saulei.

Kad abi bija tā gājuši deviņas dienas un deviņas naktis, un cēlās, lai ietu arī desmito, brālēns pēkšņi paraustīja Sīzifu aiz piedurknes. "Ei, redz kur Hermejs skrien," teica brālēns akmeņkalis. "Nez, kur viņš tā skrien?" jautāja viņš.

"Nezinu, brāl," teica Sīzifs. "Bet pieķersimies viņam pie sandaļu spārniem. - varbūt ieraudzīsim," viņš teica. Un abi biedri abām rokām pieķērās katrs pie sava spārna, un ļāva Hermejam sevi nest.

Bet Hermejs nesteidzās, un pagāja vēl deviņas dienas un deviņas naktis, līdz abi bēgļi ieraudzīja Saules gaismu. "Redz, kur Saule!" teica brālēns akmeņkalis. "Redz, kur tā!" teica viņš un rādīja ar pirkstu.

"Redzu, brāl," teica Sīzifs. "Bet akmeņi man te kabatā neredz. Lecam nost," viņš teica. Un abi leca gan. Pakrita uz akmeņiem, nobrāza plaukstas, nobrāza ceļus. Piecēlās kājās, apskatījās apkārt, bet tur tik klintis vien bija. "Kāpjam augstāk," teica Sīzifs. "Varbūt tur asinszāles būs," viņš teica.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, paberzēja plaukstas gar sāniem un kāpa pakaļ brālēnam Sīzifam.

"Redz, kur Promijs," teica Sīzifs, kad abi bija kāpuši jau deviņas dienas un deviņas naktis. "Ar ērgli runā. Ejam draudzēties," viņš teica.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, sakārtoja bikses un gāja pakaļ brālēnam Sīzifam.

"Sveiks, Promij," teica Sīzifs, kad abi bija tikuši pie ķēžu vīra. "Ko dari?" viņš jautāja.

"Ar ērgli runāju," sacīja Promijs. "Interesanti jau, bet, edz, ķēdes mazliet spiež," sacīja viņš.

"Es esmu brālēns akmeņkalis," teica brālēns akmeņkalis. "Varu arī ķēdes sakalt," teica viņš, paņēma kaļamo no paduses un sakala arī.

"Paldies, paldies," sacīja Promijs, kad visas ķēdes bija nokritušas zemē. "Eh, aknas mazliet sāp... Bet nekas, jākāpj vien lejā, jāpasaka Herkulam, lai nesteidzas. Uz kurieni jūs?" jautāja viņš.

"Akmeņiem Sauli rādīt un asinij zāli meklēt," teica Sīzifs. "Varbūt ceļu zini?" viņš jautāja.

"Jā," sacīja Promijs. "Ej pa labi, bet neaizmirsti par kreiso pusi," sacīja viņš.

"Paldies," teica Sīzifs. "Lai veicas," viņš teica.

"Paldies," sacīja Promijs. "Lai veicas," sacīja viņš.

"Paldies," teica brālēns akmeņkalis. "Lai veicas," teica viņš, bet neviens vairs neklausījās, visi jau bija devušies ceļā, un viņam vajadzēja teciņos mesties, lai panāktu brālēnu Sīzifu.

"Redz, kur Mazais," teica Sīzifs, kad brālēns akmeņkalis bija viņu panācis. "Gaida te kalnā kaut ko. Ejam draudzēties," viņš teica.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, uzstūma brilles uz deguna un devās līdzi brālēnam Sīzifam.

"Sveiks, Mazais," teica Sīzifs, kad abi bija tikuši pie sēdētāja. "Ko gaidi?" viņš jautāja.

"Negaisu gaidu," bilda Mazais un smaidīdams pacēla acis pret debesīm, kur mākoņi gaiši vien peldēja. "Mans akmens citādi tukšs stāv," bilda viņš.

"Tā nav labi," tieca Sīzifs. "Tev vai tad nebija jābūt citā kalnā?" viņš jautāja.

"Ir tikai viens kalns," bilda Mazais un smaidīdams pacēla acis pret debesīm, kur Saule griezās uz riņķi, uz riņķi vien. "Un tas ir..." bilda viņš.

"Es esmu brālēns akmeņkalis," teica brālēns akmeņkalis, pārtraukdams Mazo. "Varu iekalt visu, ko vien vajag," teica viņš.

"Nu, iekal man kaut ko," bilda Mazais un smaidīdams pacēla acis pret debesīm, kas zilas kā debesis bija. "Mani mājās draugi gaida," bilda viņš.

"Protama lieta," teica brālēns akmeņkalis, paņēma kaļamo un sāka kalt. "Derēs?" jautāja viņš, kad darāmais bija padarīts.

"Derēs," bilda Mazais un smaidīdams pacēla acis pret debesīm, kur debesis vien bija. "Mani mājās draugi gaida," bilda viņš.

"Jā, ej pie draugiem, viņi tevi gaida," teica Sīzifs un nokrekšķējās, un cēlās, un kāpa augstāk, un brālēns akmeņkalis viņam sekoja, bet Mazais sēdēja uz akmens un cēla acis pret debesīm, un smaidīja, un smaidīja, un smaidīja...

Un viņi gāja vēl deviņas dienas un deviņas naktis, līdz pēkšņi ieraudzīja virsotni augšā. "Redz, kur virsotne augšā," teica Sīzifs. "Stāv vienkārši un stāv. Ejam draudzēties," viņš teica.

"Man apnicis tev sekot," teica brālēns akmeņkalis. "Tevis dēļ neviens nezinās manu vārdu," teica viņš.

"Tu ko," teica Sīzifs. "Visi taču zina, ka tu esi..." viņš teica

"Es aizeju," teica brālēns akmeņkalis. "Ar visu savu rīku. Ej tu pats, kur acis rāda, ej kaut Zevam rīklē iedams, neko vairs es nevienam nepalīdzēšu," teica viņš, apgriezās un devās atgriezties Tartartara dzīlēs.

Bet brālēns karalis vairs neklausījās, jo virsotne tepat vien bija. Viņš ar roku to aizsniedza un pacēla sevi augšā. "Redz, kur Saule," teica Sīzifs draugiem akmeņiem. "Ejam draudzēties?"

"Protama lieta," atsaucās draugi akmeņi, un Sīzifs spēra soli, lai kāptu vēl augstāk. "Brrr, krrr, drrr," sauca draugi akmeņi, kopā ar draugu Sīzifu ripojot pakaļ brālēnam akmeņkalim lejā, lejā, lejā, lejā, lejā...

Tags:
Powered by Sviesta Ciba