| naming, blaming, claiming |
[3. Jun 2013|14:56] |
Konfliktiem ir raksturīgi, ka tie izveidojas attiecību gaitā – nav konflikta, kas radies no nekā, kas vienkārši ir. Tā veidošanās drīzāk notiek trīs pakāpēs.
1. pakāpe: nosaukšana (naming). Kādā situācijā viena no iesaistītajām personām konkrētu notikumu izjūt kā aizvainojošu. Aizvainojums ir uzbrukums mūsu pašvērtības izjūtai, mūsu definīcijai tam, kas mēs esam vai gribam būt, un tādējādi tas ir uzbrukums lielai vērtībai, daudzu cilvēku pašai lielākajai vērtībai. Aizvainojums liek mums apšaubīt pašiem sevi. Aizvainojums ir apdraudējums un izraisa attiecīgas baiļu izjūtas. INTERESANTI: aizvainojošo ietekmi mēs piedēvējam pašam izteikumam un vairs neņemam vērā savus interpretācijas procesus: tavs komentārs – nevis tas, kā es to sadzirdēju un sapratu - un tas ir pilnīgi skaidrs – bija aizvainojošs.
2. pakāpe: vainošana (blaming). Iesaistītā persona atbildību par šo notikumu uzveļ kādai citai situācijā iesaistītai personai un savu aizvainojumu padara par pamatu pārmetumam. Ikvienu izteikumu mēs vienmēr interpretējam, balstoties uz kompleksu priekšstatu sakarību, ko ietekmē vispārējās uz pieredzi balstītās zināšanas, pašreizējās intereses, slepenas vēlmes, jūtas, naivas cēloņu teorijas, aizdomas un pieņēmumi, kas katrā no gadījumiem ir atšķirīgi relevanti un apzināti. Tiek konstruēts otra cilvēka un notiekošā attēls, kas ir "loģisks" un kurā bez pārrāvuma var iekļaut katru nākošo strīda notikumu.
3. pakāpe: pieprasīšana (claiming). Iesaistītā persona izvirza kompensācijas prasības par izciesto aizvainojumu. Nav strīda bez prasības atlīdzināt nodarījumu. Kāpēc mēs nevaram vienkārši aizmirst kādu piezīmi un augstsirdīgi pāriet pie dienas kārtības? Kāpēc mums ir sajūta, ka mums ir jāatriebjas un pie nākamās izdevības kaut kas jānodara? Atbilde atkal slēpjas mūsu pašvērtības izjūtā. Mēs esam vismaz tik vērti, lai tagad kaut kas notiktu, lai mēs gribētu rituālu vērtības celšanu, atvainošanos, izstieptu roku, formālu teiktā atsaukšanu, atlīdzību, vēršanu par labu, sāpju naudu, kompensāciju.
Ja nopietni runā par konflikta esamību, jābūt izietām visām trīs pakāpēm; visi soļi ir nepieciešami, katrs atsevišķais no tiem nav pietiekošs. Visās trijās pakāpēs izšķirīgo lomu tajā, vai strīds attīstīsies un izveidosies vai nē, spēlē pašuztvere, pretējās puses uztvere un sociālo attiecību uztvere. Ikviens konflikts ir augstākajā mērā personisks, jo balstās uz dziļi personisku uztveri un ir saistīts ar konkrētā cilvēka dziļi personisku pieredzi un dziļi personiskām spējām.
Parasti konflikts sākas pavisam nekaitīgi un nemanot, bet tad tas var attīstīt tādu pašdinamiku, kas ved pat pie pašiznīcināšanās. Augstākajā konflikta eskalācijas pakāpē vairs nav uzvarētāju, ir tikai zaudētāji. |
|
|
