Ja es agrāk dzīvoju naivā pārliecībā, ka grūtos brīžos ar mani vismaz būs draugi, tagad esmu sapratusi skarbo patiesību. Nebūs. Neviens nebūs. Tiks izdarīts viss, lai parastās pieklājības frāzes tiktu izteiktas un viss. Tik pat labi es varētu nomirt savā istabā viena un to pamanītu Mērija labākajā gadījumā. Cik gan tālu ir nonākusi mana dzīve, ka man nav neviena, ar ko parnuāt, par to, ka man ir slikti. ko esmu tādu nodarījusi?! Es vienmēr apjautajos kā iet, kā jūtas. Cenšos iepriecināt. Satikties. Kāpēc citi to negrib ar mani. Laikam es tiešām esmu slikts, slikts cilvēks. Ehh..
Otrs atklājums: ka manai dzīvei ir zudusi jēga. Nē, tiešām. Macības man ir vienaldzīgas. Darbs ir foršs, bet nav gluži tas, ko es vēlētos.
Treškārt: buljons ar cīsiņiem ir labas un gardas pusdienas. ņam, nam.
Secinājumi: London or Rome, you will never be home. Un tā es nomiršu viena ar savie diviem kaķiem, suni, trusi un akvāriju.
Jauku dienu Jums arī, turpināšu pinkšķēt.