Dzīve... - ieelpa - izelpa. ritms

mīlestībai vispirmāmkārtām, sev otrām, un Dievam kā trešajam

es zinu, ka Dievam, bet līdz galam nezinu, kāds viņš ir un līdz galam nezinu kāpēc (pagaidām zinu, ka tas iemieso visu labo un es vēlos tiekties pēc tā labākā un zinu, ka man bieži nesanāk, un zinu, ka bieži nolaižu rokas). tas ir diezgan sajūtu līmenī, tāpēc nevarētu sevi iedomāties evanģelizējam par Dievu. nav gluži tā, ka tas ir mans personīgais, bet dažreiz tā jūtos un varbūt kkādā mērā ir, individuāls. Dievs saka arī to, ka dvēselei pēc nāves ir augstākā dzīve, mūžīgā, kur reizēm iepīkstas baildes par elli, kā nu kurš to iedomājas, bet tomēr, pēc nāves dzīve vairāk man ir kkas skaists un īpaši svarīgs kļuva pēc tēta nāves, nevēlos uzdzīt nekādas skumjas vai kko, bet tuvākā cilvēka aiziešana no šīs zemes neļauj neticēt, ka tā neturpinās, bet tic, ka Tur redzēsies. nav sentimenta, ir pārākā augtākās realitātes sajūta.

es piekrītu, ka, lai ticētu, vajag spēku un ne katram šis spēks ir. tad ir jautājums, kas ir šī spēka avots? es uzskatu, ka pats Dievs un tajā pašā laikā arī to, ka katram cilvēkam ir brīva griba izvēlēties ticēt vai nē. iespējams, ka pirmā ir griba, tad Dieva spēks un tad izvēle. bet tie ir mūžīgie patiesības meklējumi, kur katram var būt savs izklāsts par to.
ticība ir garīga lieta, bet nedomāju, ka tā būtu krasi jānošķir no pasaulīgā, ikdienas.

Patiesības neesamībai?

Ta, ka cilvēki neko nesaprot. Tam, ka visticamākais nevienmēr ir patiess. Tam, ka cilvēki ticēs jebkam, kas viņiem liks justies labi, un neņems vērā nekādus racionālus argumentus. Ticu, ka viņiem nedrīkst to ticību graut. Ticu, tam ka ir jātic. Ticu cenām uz iepakojumiem. Ticu, ka ir kas augstāks, bet zinu, ka tas ir tuvu.

biezpienmaizei un briivam jogurtam.

Ticēt tam' kam netic citi?
Klusam mieram sniegbaltā pūkotā spilvenā ar zvaigžņotu debess klajumu galvā' kurš pasaka to' kas patiess..kaut arī ticība rokā guļ..