XOOX. Cilvēks. -

Šonakt sapņoju sapni, kas dažādās variācijās manā mūžā atkārtojas jau 3.reizi. Sapnis ir ļoti fantasy stilā, tāpēc sajūtas šobrīd ir pavisam nereālas, gribas visu laiku tikai liegi smaidīt :))).
Dažas epizodes no sapņa:
* Tikšanās ar kādu zemes būtni, kurai vajadzīga palīdzība. Viņa dzīvo pamestā mājā, tuvu jūrai, lai viņu izsauktu, jāizpilda rituāls. Viņai ir māla kājas un pati viņa sastāv no zemes, smiltīm un akmeņiem.
* Es ar saviem ceļabiedriem apsēžos pļavas vidū pie ozola iekost. Vēl tāls ceļš priekšā. Pēkšņi viens no viņiem pieceļas un ziņo, ka kaut ko ieraudzījis. Tas ir elfs, zirgā (elfi jāja ar zirgiem?). Viņš pievienojas mūsu komandai un ar viņa palīdzību mēs iegūstam paši savus zirgus.
* Mēs esam apstājušies jūras malā, kad mūs pārsteidz ienaidnieks - pretinieka armāda, tērpusies sarkanas ādas bruņās, ar lielgabaliem un šautenēm. Lielgabali šauj ar koka lodēm. Viņu ir ļoti daudz, visi mani draugi tiek saņemti gūstā. Es ar kādu biedru (kurš prot lidot) paslēpjamies un netiekam ievēroti. Mums būs jādodas tālāk vieniem pašiem.
* Kāds mags mūs ir pamanījis. Es ar savu biedru lidoju pa pazemes alām, milzīgā ātrumā, bēgot, kamēr mags mums dzenas pakaļ. Magam nav varas pār ūdens stihiju, tāpēc, mēs ienirstam ūdenī un veicam visādus māņu manevrus. Ar skaļu lāstu mags no mums atstājas. Mēs varam doties tālāk.
* Mēs esam nonākuši pie sava galamērķa - milzīga, dzeloņaina, līka torņa. Pēdējā atpūta. Es esmu laivā un šūpojos ļoti spilgti zilā un mierīgā jūrā, spīd spoža saule. Es nodomāju pie sevis "Man šis mirklis jāatceras."

Viss. Turpinājuma nebija. Es ceru, nē, es zinu, ka būs. Varbūt nākamnakt.
Šobrīd jūtos pavisam nereāli...