te

02:05 pm: Lauku autobusos ir labākā braukšana. Pa labi sēž džeks ar grandiozu tetovējumu uz kreisās rokas: 'BAD TO THE BONE', priekšā - džeks ar pārsaitētu pieri un manāmi asiņojošu galvvidu, bet pa diagonāli - nenosakāma dzimuma persona svārkos, kas jau 40min ar nerimstošu aizrautību veic arheoloģiskos izrakumus degunā. A man vēl stunda jābrauc, bet urīnpūslis draud pārplīst daudz ātrāk :/.

Somā skaliņi, āboli un Apsīšu Jēkabs, bet aiz loga - meži un bezgalīgas pļavas ar viensētām, stārķiem un Latvijas brūnajām. Kur nu vēl latviskāk. Tikai asinis neder. Bet kam gan tās der?

Bērnībā manu pasauli no visām pusēm ieskāva meži. Daži simts, citi - piecsimts metru attālumā. Ja izdevās kādam tikt cauri, priekšā allaž bija citi meži. Tāpēc palikām turpat. Tā kā tā cilvēka mūža nepietiek, lai iepazītu kaut vienu mežu.

Nupat pabraucām garām zibens sašķeltam bērzam. Liepas tā izskatās labāk. Kad no rīta pieej pie tādas un redzi, ka vēl kūp, visi vārdi izrādās tukši. Naktīs vienam gulēt nav viegli, bet negulēt ir vēl grūtāk. Tad nu laidies slīpi un klausies pērkona dārdos, un zīlē, kam trāpīs šoreiz. Varbūt man, bet varbūt šoreiz ne. Kad trāpīja pirmoreiz, domāju, ka nu ir cauri. Bet nekā - viss atgriežas. Un stiprāk kā iepriekš.

Divi kaimiņi izkāpuši, toties ieradies Deivida Krosbija dubultnieks. Visi pazūd, bet es palikšu. Lai jau ved. Gan jau kaut kur aizvedīs.