Savās acīs viņš krāj melnu asins rūsu un plaukstās dzirksteļu spietus. Viņš aprij, viņš paņem, viņš ir postošs - viņš ir maigs; tumsa, kas neprasa neko, bet dod visu, kritiens augšup tik straujš, ka aizmirsti elpot... Un tad pamosties, atklāj sarkani degošus roku nospiedumus sev uz pleciem, ugunszīmes tur, kur sastapusies āda pret ādu, zobi un lūpas, tumši sapņi un baltas kaislības - no malas liktos, ir noticis asiņains kautiņš, miesā ielaisti nagi, pārrauts miers un uzticība, bet patiesībā - vien apskāviens. Viens vienīgs, visas nakts, manas mūžīgās nakts garumā. Bezgalība, tīksmi tirpstoša un atslābusi, tinas viņa aizejošajā smaržā kā kaķēns, rītausmā uz manām krūtīm aizmiegot.