19 October 2011 @ 10:07 pm
slimības  
ha, es pa logu netīšām redzu salūtu ļoti tālumā. ja man nesāpētu kakls, es teiktu - vīīī!
žēl, ka mamma tik ilgi čakarējās ar tēju un ripu iedošanu brālim, lai atnes man - ja būtu ātrāk, tad veikals vēl būtu vaļā, un es varētu palūgt arī vienu bumbieri un upeņu sulu.

es patiesībā ilgojos pēc tādas bērnības slimošanas, kad kādas pāris dienas vienkārši gulēju ar lielu temperatūru, nesapratu neko, kas apkārt notiek, acis pavēru pāris reižu dienā, no gultas izrāpos tikai, lai pačurātu, mamma laistīja pār mani svētīto ūdeni, un pēc tām divām, trim zaudētajām dienām es atmodos kā augšāmcēlies jēzus un prasīju mēlītes (bija kādreiz tāda bulciņa, kārtainā mīkla un pa virsu cukurs tā forši, glazūrīgi sakausēts. tagad tādas vairs netaisa, tās, kas dažreiz parādās, ir vāji pakaļdarinājumi, iekšā mīkla pārāk sausa, cukurs nav pietiekami saglazūrēts), salmiņus (tos saldos, tievos, no mīklas ar brūnām, horizontālām apcepuma strīpiņām virsū - lielākā atrakcija bija kost tā, lai nokostu tieši pa strīpiņām) un sīrupūdeni.
tas bija vienkārši, un tad arī nebija ne iemeslu, ne objektīvu iespēju slimojot likt sev kaut ko darīt. pat tējas man nebija jāvāra pašai.