pēdējā laikā es ilgi nevaru iemigt, tad nu arī domāju visādas domas. teiksim par to, cik gan lieliski būtu tās pašas domas pa tiešo sūtīt uz klabi - viņas tur uzrastos jau drukātā veidā un nekad neaizmirstos. guli gultā, siltumā, domā savas domas un pēc kāda laika pārlasi - viss ērti un vienkārši, lai gan dažreiz viņu ir tik daudz un visas tik juceklīgas, ka tā nebūt nav laba ideja.

vēl viena lieliska doma - nebūtu slikti, ja cilvēkiem rokas tomēr augtu no pakaļas. liekas, ka tad būtu kaut kā vieglāk sevi apskaut kārtīgi, kamēr nav neviena cita, kas to varētu izdarīt. par to domājot, es iedomājos, ka būtu jauki, ja arī kaķiem būtu rokas, jo tie jau vienmēr grib kaut kādu mīlestību, man liekas. lūk arī kāds pacenties to atainot, a man jau likās, ka pašai būs jādarās

pienāktu tāds klāt (izskatītos jau diezgan dīvaini, bet nu tomēr), kārtīgi samīļotu, vēl pareizu laiku pateiktu un visi būtu laimīgi.

vēl es domāju par to, ka naktīs varētu gulēt ar manekenu vai, teiksim, pirmās palīdzības sniegšanas tam tur, nu, 'modelim' uz kura parasti trenējas, lai nebūtu vientuļi (lai būtu sajūta, ka kāds, izņemot kaķi, ir blakus). manā galvā tas ir tā, ka viņi arī elpo, kas dod kaut kādu īsta cilvēka sajušanas pazīmi (izklausās pēc murga, haha). dušā gan ar tādu nevarētu iet, jo ja jau viņš elpo, tad viņam ir kaut kādas baterijiņas vai kaut kas tāds, un varētu paraut vienu elektrošoku, kas neizklausās pēc laba rīta vai vakara sākuma. gulēt blakus gumijas lellei tomēr nebūtu tas pats, hah. bet nu jā.

simts puntki, ka biju izdomājusi kaut ko tik superīgu, kas varētu glābt pasauli no visām turpmākajām katrastrofām, bet, diezmžēl, to nevienam vairs neuzzināt, jo man aizmirsās.

nu par manu nedēļu.

pirmdiena

principā es biju tik priecīga un sajūsmināta, kā šis kaķītis 

tikai man širmis bija vietā :D ko nevarētu teikt par to mazo nezvēru

katrā ziņā mana jaka smaržoja/smirdēja (īsti nevaru saprast) pēc meža, kaut kādām sūnām un nezinu kā vēl. paldies, pavasara lietutiņ! bet nu es biju nakts viesi kojās un bija baigi forši. prieks, ka vismaz Dāvis māk gatavot ēst, jo manas pavārprasmes ir..nav :D rīsi ar apceptiem vistas filejas gabaliņiem, ananāsiem, biški burkāniem un tomātu mērci daaaaudz. tik garšīgi un tik daudz un tik vēlu naktī, ka es īsti netiku ar savu porciju galā. pat no rīta ne, bet tāpat garšīgi. mums bija megagulta, bet tas jau man netraucēja visu nakti dīdīties aiz karstuma un mosties dēļ ledusskapja, bet tāpat bija varenjauki. visu es nerakstīšu, hā! bet nu jutos tā, ka dzīvotu kojās, kas ir diezgan interesanta sajūta, lai gan savā galvā es jau sen dzīvoju savā lieliskajā dzīvoklī Rīgas centrā ar skatu un saullēktiem un saulrietiem.

otrdiena

līst no gultas jau nu gāāālīgi negribējās, bet kas jādara, jādara. (saukšu to par izlietņu telpu) izlietņu telpā neviens tā arī neienāca, tā ka netraucēti varēju sataisīties pa savām 10min, jo man taču bija panika nokavēt autobusu, bet vispār tas buss pats ļoti kavējās un es biju pārāk laicīgi. sataisījos, ieriju vakardienas neapēsto, atvadījos un devos. migla migla migla un arvien dīvaini cilvēki. ja man 1dien vakarā būtu pa Teiku vienai jāstaigā, es droši vien būtu pārmīzusi jēgu. kā jau teicu, buss kavējās, kas nozīmēja vien to, ka arī busu no Cēsīm uz Priekuļiem ļoti veiksmīgi nokavēju. pat 2 autobusus, jo tas otrs aizbrauca man garām kādus 300m no manis. tipināju nu vien pati uz Priekuļu pusi, jo ko gan citu. stopējos, stopējos un apstājas glauns melns audi. tā kā priekšā jau sēž, atveru aizmugures durvis un man uzreiz - "nu kukainīt, ko tu stāvi, ja jau apstājāmies, tad kāp iekšā!" mazlietiņ sašokējos, jo nu 'kukainīt', bet sakritības ir interesantas. apsēdos, pajautāja, vai man līdz vidusskolai, atteicu, ka jā, aizveda arī. pie pašas skolas pieveda. pajautāja, vai mani pēc stundām arī nevajagot mājās aizvest, bet teicu, ka pati kaut kā tikšu mājās. pa ceļam vēl teica, lai es nepievēršot uzmanību, ka viņš tāds izskatās, jo vakar baigi sanāca dzert. teicu, ka gadās, šis ļoti piekrita un teica 'jā, tieši tā, gadās!'. cik nu sapratu, čaļi vakardien tusējuši ne pa jokam un daudzas lietas arī neatceras. smieklīgi. 

īdz pat gandrīz pašam vakaram ļoti jauka un pozitīva diena, daudz smieklu, smaidīšanas un vienkārši lieliska noskaņojuma līdz brīdim, kad ar babu un mammu sastrīdējos par miskasti, jo viņas saka, lai metu pie šķirojamajiem, bet es skaidri zinu, ka tur ir lietas, kas nav ne metāls, ne papīrs, ne plastmasa, tāpēc atteicos. aizbraucu uz bungām, visu aizmirsu, spēlēju, spēlēju un vienā jaukā, bet vairāk jau nejaukā brīdī, paliek slikti. vnk viss slikti un sit kaut nost. pateicu skolotājam, ka šoreiz ilgāk nepalikšu, un gāju prom. līdz busam vēl pusstunda un iekšas vai pušu plēšas. pazvanīju (*), bet viss, ko es darīju, ir tas, ka stāvēju pie koka un šņukstēju. tā jau ir normāli darīt ielas vidū, pašā centrā un bez jebkāda iemesla. izvairījos no cilvēkiem. prātā bij arī doma iet ar kājām, bet aizbraucu mājās ar mikriņu, daudz neko nedarīju un aizgāju gulēt zinādama, ka trešdien uz skolu neiešu

trešdiena

uz skolu neaizgāju (kāds pārsteigums!), pamatīgi murgoju un pamodos bez enerģijas un ar pretīgu sajūtu. ak, izvarotājsapņi un sajūta, ka tev jābēg, bet tu nevari paskriet, jo nav spēka.

ilgi nogulēju, pusi dienas vēl nogulšņāju un neko nedarīju.

ceturtdiena jeb šodiena

uz skolu aizgāju. sēdēju savas 40min bibliotēkā un lasīju "Sestdienu". atnāca Dāvids, jautāja, kāpēc nebiju parlamentā, bet vispār pateica, ka neko arī nenokavēju. uzzināju, ka šis ar kopētāju reizēm sarunā, ka tad, kad skolotāji atnes kopēt kontroldarbus, viņa nokopē vienu lieku, un tad nu šie pārpērk. labs darījums, es teikšu! nekad nebiju par to iedomājusies. stundas visnotaļ garlaicīgas. krievu valodā uzjautrināju sevi ar krāniņu zīmēšanu grāmatā, un tas arī izdevās uz kādu brīdi. vēl bija uzdevums par viesnīcām apmēram tāds:

- kādas iespējas jums piedāvā šī viesnīca?

- baseinu

- un vēl?

- ūdeni tajā? :D

arī par šo es uzjautrinājos, jo kāpēc gan ne. grāmatā bija arī viena pilnīgi wtf bilde. iedomājies, ka tu, kā normāls cilvēks, savās ikdienas gaitās pastaigājies pa kukurūzas lauku, bet te pēkšņi, nez no kurienes, uzrodas čalis uzvalkā ar dusmīgu sejas izteiksmi un nolobītu kukurūzas vāli rokās. diezgan biedējoši, ne? grāmatas veidotāji droši vien būs smējušies vēderus turēdami, kad to bildi tur ielika.

pēc 5. stundas aizgāju pie māsiņas un dabūju zīmi. kāds bija iemesls? teicu, ka man nav enerģijas, vakardien gulēju mājās ar stulbo 37.1 temperatūru, jūtos nogurusi un gribu braukt mājās un gulēt, nevis palikt uz sportu un parakstīt sev nāvessodu. uz manu 'nav enerģijas' viņa pateica, ka var redzēt, un ieteica man vakaros skaitīt tēvreizi un meditēt. level up no oglītes un ibumetīna, ā jē

aizstopēju uz Cēsīm un tad braucu ar busu līdz Podragiem. ieekonomēju 10 saņus, lai gan laiku galīgi nē. skatījos visādas foršas bildes un vēl bildes ar kaķiem. daaaaudz kaķiem, tādiem kaķiem

DAUDZ. ļoti daudz. kaķi kaķi kaķi

nolikos pagulēt, bet pamodos, jo vienā dziesmā pēkšņi sāka skanēt debīls troksnis, kuru nevar izturēt. pamodināju arī savu kaķi un tā nu mēs abi nevarējām aizmigt vairs. uzdrukāju šo.

piektdiena jeb rītdiena

ko rīt? (*) atbrauks, lai gan man šobrīd neliekas. iesim uz FK Rebel Riot klausīties, bet pirms tam izskūšu viņai sānu. laimīgā stunda, here we come.