Nesen sūdzēju savu bēdu par jebkādu lasīt nespēju.
Tagad lasu saistošu ievadu kafkā.
Tas ir kā braukt ar riteni pēc pārgadu pauzes, tad jūt pa daļiņām, ka viss notiek un vēderā kut.
Kā darīt ko pierastu un ierastu, taču ilgi nedarītu, vai ēst, dzert, glāstīt vai redzēt, vai vienalga ko, tā es dzirdu katru burtu, ko izlasu.

Tadā brīdī, gan pašu kafku vairāk lasīt, ne ievadus gribas.