jutos pilnīgi izmisusi un pagurusi, domājot, ko lai dara telefōna sakarā, rokoties pa visādām internetlapām, aplūkojot piedāvājumu, mēģinot izvērtēt, kas man šai ierīcē ir svarīgāk un kas ir mazāk svarīgi, apstājos, sašņurku

un tad izrādījās, ka esmu saņēmusi savā mūžā garāko (vismaz rakstiski pilnīgi noteikti garāko) savu dzejoļu recenziju, kas padarīja visu atkal daudz priecīgāku.
tomēr nav tukšums un nekas, varbūt ir jēga kaut ko darīt, ja vismaz kādam cilvēkam uz pasaules kaut kas no tā visa kaut ko izraisa. pie tam, apmēram tā, kā man šķiet, ka varētu. tas ir apmēram tikpat patīkami, kā saņemt pastā skaistus dzejoļus. tas ir neticami.