sapņojam

pelican:

savā pēcpusdienas snaudā palecoties un koncentrējoties varēju kādu laiku noturēties gaisā, kā pieneņpūka. ja atspēros pret sienu, uzspriegojos vēl augstāk. nebija problēmas pārvietoties pa sienām. ziniet to spēlīti, kur ūdenī ir riņķīši, kurus piespiežot podziņu, uzvirpina ar joni augšā un tad viņi lēnām planē- nu lūk tā tas bija, tikai es pati atspēros. divi blakusstāvošie cilvēki diskutēja, viens uzstāja, ka tas notiek pa līmeņiem un es esmu atradusi maģiskos līmeņus, otrs, smējās un teica, ka es vienkārši esmu iekļuvusi kumosā no kosmosa un tas ir savelkošs veselums. godīgi sakot es īsti nesapratu par ko viņi runā, tikai lidinājos un atspēros, līdz ieraudzīju savu tēvu nenormāli pretīgā parūkā (vidū plika pļeška un pa malām taukainas plānas melnas šķipsniņas)un pārliecināt, lai viņš to noņem kļuva par sapņa centrālo daļu.