nerunā gari, bet dari!
/latv. tautas sakāmvārds/
Esmu vēl šeit, tikai nedaudz aizsapņojusies un aizplinvinājusies citur. Jūs taču mani pazīstat. Esmu saņēmusies, bet stipendija tāda pati, patiesībā, nevis pati stipendija man rūp, bet gan tas, ka es nespēju dažos priekšmetos uzlabot savu vērtējumu, viens no tiem ir orķestrs- jūtu, ka mani totāli ignorē; kad es sveicinu savu diriģentu, viņš uz mani paskatās kā no augšas, noblisina savas duļķaini pelēkās, miglainās acis un augstprātīgi aiziet. Pilnīgi liekas, ka es būtu kā tāds insekts, kurš viņam maisās pa kājām. Un vispār man ir nospļauties! Gribas kliegt un teikt visu, ko domāju, bet nē- tur ir savas robežas, savi rāmji, štrunts ar visu.Un vēl man sāk riebties cilvēki, kas man ir apkārt. Kā Z..elte teica:"Pamazām mēs paši uzstādīsim augstāku latiņu cilvēkiem, ar kuriem mēs gribētu draudzēties." Un to es vienmēr atceros, jā, nav jau viegli, jau kuro reizi atkārtojos un jau esmu piemirsusi, ko esmu citrreiz teikusi. Veca galva, tā gan. Bet man prieks, ka es sāku labāk saprasties ar sevi, cenšos tikt skaidrībā, kādus mērķus vēlos izvirzīt, un zinu, ko darīt, lai tos sasniegtu. Bet tomēr- tas ir sarežģīti, mūžīgā cīņa.. Par izdzīvošanu.. Un man joprojām patīk vērot cilvēkus, bet no nelielas distances, es nespēju pierast, ka man pienāk tuvu, tuvu klāt un ielaužas manā privātajā telpā, bet tādi nu medinieši ir- draudzīgi bez gala un malas. Ar viņiem vienmēr varēs atrast kopīgu valodu. Un man beidzot prieks, ka tagad ir laiks to visu pateikt.
/latv. tautas sakāmvārds/
Esmu vēl šeit, tikai nedaudz aizsapņojusies un aizplinvinājusies citur. Jūs taču mani pazīstat. Esmu saņēmusies, bet stipendija tāda pati, patiesībā, nevis pati stipendija man rūp, bet gan tas, ka es nespēju dažos priekšmetos uzlabot savu vērtējumu, viens no tiem ir orķestrs- jūtu, ka mani totāli ignorē; kad es sveicinu savu diriģentu, viņš uz mani paskatās kā no augšas, noblisina savas duļķaini pelēkās, miglainās acis un augstprātīgi aiziet. Pilnīgi liekas, ka es būtu kā tāds insekts, kurš viņam maisās pa kājām. Un vispār man ir nospļauties! Gribas kliegt un teikt visu, ko domāju, bet nē- tur ir savas robežas, savi rāmji, štrunts ar visu.Un vēl man sāk riebties cilvēki, kas man ir apkārt. Kā Z..elte teica:"Pamazām mēs paši uzstādīsim augstāku latiņu cilvēkiem, ar kuriem mēs gribētu draudzēties." Un to es vienmēr atceros, jā, nav jau viegli, jau kuro reizi atkārtojos un jau esmu piemirsusi, ko esmu citrreiz teikusi. Veca galva, tā gan. Bet man prieks, ka es sāku labāk saprasties ar sevi, cenšos tikt skaidrībā, kādus mērķus vēlos izvirzīt, un zinu, ko darīt, lai tos sasniegtu. Bet tomēr- tas ir sarežģīti, mūžīgā cīņa.. Par izdzīvošanu.. Un man joprojām patīk vērot cilvēkus, bet no nelielas distances, es nespēju pierast, ka man pienāk tuvu, tuvu klāt un ielaužas manā privātajā telpā, bet tādi nu medinieši ir- draudzīgi bez gala un malas. Ar viņiem vienmēr varēs atrast kopīgu valodu. Un man beidzot prieks, ka tagad ir laiks to visu pateikt.
Sirdī:: artistic
Galvā:: Sting- Fields of gold
saki