"Sapnis taads, ka negribas iet uz skolu, kaut gan tieshi shodien tas vareetu buut obligaati.
No saakuma it kaa gaaju fotografeeties pie "it kaa Shmita" pases bildi. Sienas bilde jau bija ar Vinja rokaam taisiita - ljoti skaista - taadeelj arii pasei eju fotografeeties pie vinja. Nez kaapeec man bija jaaiet vinja kabinetaa un mees runaajaamies. Aizgaajusi maajaas visiem staastiiju cik vinjsh forshinjsh - smuks, laipns dzhentlmenis. Un gaaju atkal pie vinja - uz kurisiem, fotograafu. 1.kursu dienaa bija maz cilveeku, 2. - vairaak (tad mees laikam arii speeleejaam klavieres kopaa), 3. - biju salasiijusi draudzenju baru un gaajaam - prasiijaam, kas shodien vadiis kursus, mums atbildeeja, ka Vinjsh. Biju traki preiciiga, tachu naacaas vilties - kursus vadiija kaut kaads vecis un vecene. No saakuma man tas viss ljoti nepatika, bet tad vinji pateica kaut ko, ka visi saaka smieties (arii es) un Tad ienaaca Vinjsh. Redzams, ka steidzies un ljoti gribeejis ierasties. Tajaa briidii sapratu, ka vinjsh man ir mazliet vajadziigs, nevis tikai patiik. Jutos atvieglota ieraugot vinja smaidu. Kursu starpbriidii piegaaju pie Zanes un staastiiju vinjai, ka vinjsh man teicis - vinjas jaunaa bilde iznaakusi varen jauka... ka man vinjsh patiik, vinjsh ir jauks, vai ne? Zanee iezibeejaas ceriigs skatiens, bet es smiedamaas teicu - Nee, vinjsh ir mans! Tajaa briidii vinjsh pienaaca man klaat un pieskaaraas man - aicinaaja uzspeeleet kopaa klavieres. Biju izbriiniita, jo liidz shim es biju mekleejusi visdazhaadaakos iemeslus buut kopaa ar vinju, flirteeju ar vinju, bet tagad vinjsh izraadiijaa arii savu veelmi buut kopaa. Biju patiikami paarsteigta un aizgaaju vinjam liidzi... Arii es vinjam patiku, bet vinjsh baidiijaas to ljoti izraadiit, jo biju jaunaaka par vinju...
...Bija it kaa Riiga. Es gaaju, laikam uz veikalu peec piena, vai kaa tamliidziigi, ielaas bija daudz satrauktu cilveeku, policisti, zemessargi, kaut kaadas specvieniibas ar raacijaam. Es, protams, neko nesapratu, bet jutu, ka man jaatiek pie Vinja. Gaaju uz foto darbniicu, bet tur viena tanta man teica, ka vinjsh jau esot aizgaajis maajaas. Es ljoti staraukta nu nezinaaju ko dariit, no tantas uzzinaaju, ka ir noticis terorakts  - spraadziens. Es praataa uzreiz izdomaaju - ja nu vinjsh tur ir gaajis garaam un nu ir sanjemts par kjiilnieku. Zvaniiju 118, la uzzinaatu, kur vinjsh dziivo un tad devos turp.
Shis sapnis bija jau sen, kaut kaadaa apriilja naktii uz ceturtdienu. Visa naakamaa diena man pagaaja lielaa apmulsumaa. Kad gaaju pie vinja manii valdiija tik neizsakaami liels uztraukums, bailes par Vinja droshiibu. Nekad agraak neko taadu "sapnii" nebiju jutusi. Var buut, ka pat dziivee nebiju. Tas likaas tik ljoti diivaini - Miileet kaadu. Un vissaapiigaakaa naakamajaa dienaa bija sajuuta, kas tas bija tikai sapnis, ka varbuut taada cilveeka nemaz nav, un pat ja ir, tad vinjsh pat nenojaush par manu ixistenci. Tas bija tik saapiigi apzinaaties, ka naaca raudiens. Arii tagad ir taa diivainaa sajuuta. Vajadziiba peec. Bet peec kaa, to es nezinu."


18.04.2008.
Viņu sauca Alberts. Es atceros arī telefonbūdiņu, no kuras zvanīju uzziņu dienestam un kurā saļimu uz grīdas. Tas "un devos turp" jau bija mazliet pamodinātākā stāvoklī. Tāpat kā aina, kur es stāvu pie viņa dzīvokļa durvīm, ļoti vēlos un baidos nospiest zvana pogu, gaidu, kamēr viņš atver durvis, lai es raudādama iekristu viņa apskāvienā, bet viņš būtu mierīgs un "es jau zināju, ka tā būs".
Mazliet skumstu pēc valodas, kurā tas ir uzrakstīts. Tik ļoti parasta, negluda un tāpēc dabiska.
Bet sapnis vēl joprojām  turpina piepildīties, tikai simboliski, protams, gausais mērglis.