aizbraucām mēs naktī uz jūru, kamēr Tava lēdija mierīgi gulēja. Nē, nu varbūt arī ne mierīgi, kas to lai zin. Un es Tev pateicos par to. Jo patiešām bija skaisti.
Tu teici, ka mēs kopā esam skaisti. Ka mūs vieno jūtu skaistums.
Es teicu, ka paliekot kopā arī no rītiem, tas skaistums parvērtīsies par ķirbi. Tu smējies, kamēr sāka sāpēt vēders. Un es smējos, jo patiešām ilgi nebiju Tevi satikusi un biju gandrīz aizmirsusi, cik labi ir kopā ar Tevi smieties.
Un tad Tu paliki nopietns un teici, ka nemīli savu Lēdiju. Bet es Tevi iegrūdu smiltīs, un mēs smējāmies līdz pat saullēktam.

Tāda mums tā romantika. Visiem par spīti. Un es Tev varu tikai pateikt paldies, ka Tu man esi.