02 September 2011 @ 05:05 am
sapņus bez punduriem, lūdzu  
galīgi nevaru aizmigt. viens no variantiem, ko es šādos gadījumos mēdzu darīt, ir pati sev dziedāt šūpuļdziesmas un mīlīgi bužināt matus. dažreiz strādā ļoti labi, citreiz ne tik ļoti labi. šoreiz kaut kā netīšām nonācu pie ōperas spoka dziesmu dziedāšanas. nav īpaši miegu uzdzenošas, plus, no tā kļūst kaut kā šausmīgi smieklīgi un tā, ka gribas to kādam pastāstīt. laikam jācenšas pieturēties pie kaut kādiem lāča bērniem, pelītēm, zilām sapņu ilgu puķēm un tamlīdzīgi. kaut ko monotōnu un latvisku. bet ne vienmēr tādas lietas nāk galvā. iedomājos, cik smieklīgi būtu, ja kādreiz nākotnē būtu jāmidzina bērns, bet es kā par spīti spētu atcerēties tikai visādas galīgi nepiemērotas dziesmas, to pašu dramatisko ōperas spoku vai arī, vēl labāk, fuck you, fuck you very, very mu-u-u-u-uch. tad laikam nāktos ļoti piepūlēties, vai arī vienkārši dungot kaut kādus iedziedāšanās vingrinājumus, man liekas, babies don't mind much. or do they?

un, starp citu, šim datōram ir ļoti smieklīga, neizskaidrojama nobīde laikā (lai gan tā jau nu būtu mazākā vaina, hahah) - šobrīd tas man apgalvo, ka pulkstenis ir pusdeviņi no rīta. i beg to differ, jo sevišķi paskatoties pa logu, aiz kura redzama pilnīga tumsa un kaut kur dziļi tajā - robotu rūpnīca, un pāris mazas, attālas gaismiņas vai garām traucošo mašīnu dzeltenīgie starmeši.