07 September 2012 @ 08:36 am
 
rītos, kad man patiešām agri jāceļas, es ienīstu visu pasauli, ne jau tā agresīvi, bet tā klusi un īgni, tā, ka nesaprotu, kāpēc, KĀPĒC kaut kas tāds ir jāizdomā, kam, ellē, tas ir izdevīgi. visi mokās, visiem nāk miegs, nu labi, beidz to darbu piecos vai sešos, un tālāk? brauc mājās gatavot vakariņas un skatīties televizoru, lai laicīgi ietu gulēt un nākamajā rītā varētu pieceltos. šodien, piemēram, cēlos nedaudz pēc sešiem tik skumja, ka neko šajā stulbumā mainīt nevaru un man tam ir jāpakļaujas (vismaz reizēm), nesaprotu, kā izturēju kaut ko tādu 12 gadus