Asiize

pastaiga bija tas samākslotais gabals, kurā resnā dāmīte koķetēja ar div` puikām un režisors šiem lika nedabiski ātri un nopietni iemīlēties?

(Reply to this) (Thread)

nē, diemžēl, Tu kaut ko jauc:)
- tā bija tā skaistā filma par sirds virpuļošanu St.Pēterburgas ielās!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

āāāā, tā bija tā neiespējamā filma, kurā kāds man mēģināja iestāstīt, ka iespējams sakašķēties ar labāko draugu kaut kāda uz ielas satikta zaķa dēļ?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē, nē, mēs nerunājam par vienu un to pašu filmu:)
Tajā, ko es redzēju, bija par to, kā viens impulss spēj sagriezt dzīvi pilnīgi šķērsām un par to, ka šis impulss spēj atsperties jebkurā bulvāru stūrī, ielēkt jebkurā sirdī, likt dauzīties, šaudīties un murmināt pie sevis - es gan tā nekad, nekad...

:)

(Reply to this) (Parent)

Pianistu šodien noskatījos. Es noskatījos vienkārši kā filmu. Vairāk patīk fantastika, komēdijas un romantiskās.
Filma bija viegla, kas nelika man aizdomāties, bet atcerējos šo to un skumīgi palika.

(Reply to this) (Thread)

filma nebija viegla,
manuprāt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tie noslepkavošanas skati bija baisi. Taa kaa zinu kas ir militārisms tad uz to arī tāraudzījos. Domāju kā es mēģinātu izdzīvot tādā situācijā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skatījos kopā ar bērnu, kurš ik pa brīdim uzmeta skatienu manām asarojošām acīm un aizsardzības nolūkos paziņoja, ka tas viss ir izdomāts, ka nevar būt, ka tā ir bijis.

es droši vien neizdzīvotu, esmu vāja.
un vēl man mazliet bail pēc tās filmas, jo, lai arī hitlers&co jau sen zem zemes, ļaunums joprojām tepat līdzās, sāpīgi un nedroši..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man bija savādāk es skatījos ar draudzeni. Un kā vīriets arī droši vien uztveru savādāk. Arī Latvijā ar tādu dzīves veidu kā tas pianists esmu saskāries. Šausmīgi. Jāapmeklē kāda komēdīja:)Jāskatās optimistiski:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aidā - izliekamies, ka viss ir kārtībā, smaidam savus colgate smaidus uz bezbēdīgi dzīvojam tālāk!


[nē, paldies!]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kapēc jāizliekas. Tad jau nav jēgas domāt un jāmirst. Kā mēs zinām, ka kaut ko, ko mēs jūtam vai darām mēs neiedomājamies? Kā znām ka mīlam varbūt mēs tikai sev to iestāstam?
Un šā rezultātā es nonācu pie secinājuma nedomāt, bet vienkārši baudīt dzīvi.
Varbūt mēs izliekamies ka esam bēdīgi staigājam noskumuši it kā rīt būtu pasaules gals. Nē tā es nedzīvošu Paldies.
Pretstati ko darīt? Izvēlos labāko. Tāpēc arī smaidu:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

lai būtu:)
bet man šķiet, ka emocijas nevar izdomāt - vienkārši ir vai nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā emocijas ir. Abas ir un mēs ar domāšanu kontrolējam cik daudz viņām atļaut izlausties uz āru.
Man tagad uz filozofešanu velk , jo piektdien lasu filozofijā mājas darbu - referāts par domāšanu:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man jau liekas, ka ne vella nekontrolējam:) reizēm neveiksmīgi slēpjam, bet acis nodod.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iepatikās diskutēt:) Sievietes-jūtīgās, Vīrieši-domājošie. Un katram sava taisnība. Vīrieši mazāk raud tātad vairāk kontrolē bēdu emocijas. Un tamlīdzīgi piemēri:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man atkal nagi niez minēt medicīniskus piemērus, kad aizturēšana rada slimības. Arī emociju aizturēšana.

(Reply to this) (Parent)