Reiz kaut kur lasīju, ka cilvēki zaudē spēju tikt pie
jauniem draugiem, kolīdz iegādājas pirmo puslīdz dārgo
mēbeli. Pilnīgas muļķības. Dārgu mēbeļu man nav, un nav arī draugu.
Ledusskapis un veļasmašīna neskaitās.
jauniem draugiem, kolīdz iegādājas pirmo puslīdz dārgo
mēbeli. Pilnīgas muļķības. Dārgu mēbeļu man nav, un nav arī draugu.
Ledusskapis un veļasmašīna neskaitās.
Arī dzīvoklī es kuru katru nelaižu. Nekad neesmu kultivējis tādas attiecības,
kas ļautu kādam no tā dēvētiem draugiem zvanīt man pusnaktī vai,
nedod Dievs, iegāzties neskaidrā prātā un pieprašit sabiedrību, vietu uzdzīvei vai glāzes līdzi atnestam vīnam.
Iespējams, tāpēc man nav draugu. Bet, sakiet man, ja tā sauktā draudzība sagādā vienas vienīgas neērtības, kāda velna pēc man tāda vajadzīga?
Vēl atliek psihoanalīze. Kā amerikāņu filmās. kolīdz ģimenē sākušās nesaskaņas, jož pie briļļaina speciālista un uztic bēdas
viņam. Kaut ko tādu, manuprāt, spējīga izdomāt tikai nācija, kas svēti tic, ka
depresija ir slimība, kuru iespējams uzveikt, ik dienas brokastīs norijot krāsainu tabletīti.
p. bankovskis "labais vienmēr uzvar"