Beidzot varu būt lepns par sevi: beidzot mans rakstāmgalds nav pārkrāmēts ar random papīriem, hvz kādām skrūvītēm, veciem kompaktdiskiem, desmitiem izrakstītu pildspalvu un tamlīdzīgu krepu. Istabas kārtošana gan kopā aizņēma divas stundas, kas automātiski atsita jebkādu vēlmi izvērst pasākumu visa dzīvokļa mērogā, so izlēmu šoreiz iztikt ar vienas istabas +/- ģenerāluzkopšanu. Laikam nevajadzēja tam pieķerties ar savu tradicionālo, anālo sīkumainību. Par laimi, kārtojot grāmatas, šoreiz iztiku tikai ar pāris plauktu caurskatīšanu un pārkārtošanu atbilstoši žanriem un to augstumam. Pārējo apņēmos vēlāk. As usual. Bet vienalga beidzot izdevās atrast visus trīs pērn nopirktās Bredberija stāstu minikrājumus. Tagad tikai jāizlemj, vai iegādāties jamā stāstu megaizdevumu (no kuriem daļa nebūs sci-fi, bet noir gabali, bet daļa būs jau lasīti), vai arī medīt atlikušās 10 no 12 krievu valodā iznākušajām stāstu grāmatām, kas katra maksā ap Ls 2. Vai arī sākumā tomēr mēģināt pieveikt vēl neizlasītās mājās atrodamās grāmatas.
Tas, btw, man atgādina par kādu nesenu iekšēju dialogu par apkārt novērojamo apsēstību ar kaut kā "pabeigšanu". Iespējams, man ir kāda garīga trauma (attention deficit disorder or smth), taču no filmām/grāmatām/spēlēm parasti noskatos/izlasu/izspēlēju līdz galam aptuveni pusi. Grāmatām vairāk, spēlēm krietni mazāk. Loģika šeit ir vienkārša: ja man jau kādu stundu or smth no vietas ir garlaicīgi, tad nafig turpināt mocīties? Ir pilna pasaule ar citām filmām/grāmatām/spēlēm, kas man būtu krietni interesantākas kā tās, ar kurām mocos šobrīd. Tāpēc jau sen neizjūtu sirdsapziņas pārmetumu, pēc pusstundu ilgas filmas skatīšanās (un daudzkārtējas žāvāšanās) to izdzēšot no HDD vai izslēdzot televizoru. Tāpat ar spēlēm. Iespējams, šeit lielu lomu spēlē arī tas, ka par tām neesmu maksājis, taču arī ar grāmatām, kuru iegādei esmu izdevies pēdējos latus, ir līdzīgi. Ja tā sux, tad es viņu atlieku malā. Jo vēl neesmu pazaudējis pēdējās pašcieņas paliekas, lai brīvprātīgi nodarbotos ar mani garlaikojošām lietām. Un mani allaži ir izbrīnījuši cilvēki (kādu nav maz), kas uzskata par savu svētu pienākumu noskatīties ikvienu reiz iesāktu filmu, izlasīt ikvienu paņemto grāmatu un izspēlēt ikvienu iegādāto (vai "iegādāto") spēli. To uzskatu par sava veida masturbēšanas paveidu vai pašapziņas paaugstināšanas līdzekli: mol, es neko nepametu pusceļā. Vai arī viņi patiešām neko nepamet pusceļā - tāpat kā es gandrīz it visā metos iekšā pa galvu un pa kaklu, tikai pēc tam aptverot, ka esmu uzņēmies krietni vairāk kā spēju paveikt. Vai arī vienkārši uzreiz visu sadiršu pārmērīgās centības dēļ.
Jā, un vēl: izskatās, ka tuvākajās dienās mana "literārā karjera" varētu aizgriezties visai negaidītā virzienā, kuru iedomājoties man ik pēc brītiņa uznāk grūti valdāmi smiekli. Tā gan nebūs gluži pornodzejoļu drukāšana "Sexerim" vai "Panterai", taču arī īpaši tālu no tā nebūs. Ja tiks panākta abpusēja saskaņa. Tad būs teh phun. Un es šeit nerunāju par nedēļas nogalē laukos uzrakstīto... hvz ko. Jo manas zināšanas literatūrteorijā/filozofijā ne tuvu nav tik plašas kā par zosu kopšanu, lai es saprastu, ko tad īsti esmu uzrakstījis. Par laimi, pirms pusstundas pabeidzu to pārdrukāt ar PC (jap, vēl aizvien visu puslīdz vērā ņemamo stuff'u vispirms rakstu ar roku) un nu esmu arī izprintējis. Pirms gulētiešanas izlasīšu (un veikšu trešo labošanas sesiju), tad droši vien precīzāk zināšu, kas tas ir.
Jā, un daļu pirmā avansa iztērēju, pasūtot žurnālus. Ilustrēto Zinātni un Donaldu Daku. Go figure.