"ak, fortūna, tu dāsnā!", nodomāju es, kad plīsa šķīvis.
bet es cīnos, lūpām skaroties neizplaukušai stikla rozei. un salutēju divām pretējās pasaules kundzēm, cenšoties neatklāt, ka tikko esmu izkāpusi no karakuģa.
atkal suņa skavās dzīvoju. necīnos. un ceru.