Japāna spēj pasniegt pārsteidzošu pieredzi pat pēc vairākiem gadiem. Kad liekas, ka šī valsts jau ir izprasta pietiekoši labi lai ne par ko nebrīnītos, tā pasniedz kaut ko tādu, kas jumtu nobīda par dažiem centimetriem tuvāk malai.

Nu re, vai atceraties Banku sunīti un tās tēvoci?
Tā jau dažreiz gadās, ka dzīvās radības vairs nav dzīvas. Šī kārta piemeklēja arī Banku.

Banku tēvocis pasauca atvadīties no viņas, bet tas, ko es ieraudzīju pārsteidza nesagatavotu.
Nē, es jau saprotu, ka šeit ir cita valsts, citas tradīcijas, arī apbedīšana notiek savādāk. Tādā veidā Banku tika aizvesta uz budistu templi, kur visu klātbūtnē kremēta, tās kauliņi viens pa vienam ar kociņiem salikti porcelāna burkā un tai par godu templī guļošā Budas priekšā pelnos sasprausti vīraku kociņi.

Vīraku kvēpināmais trauks un vara zvans pa kuru iesit katrs kurš iesprauž vīraku atrodas starp tādiem kā grāmatu plauktiem, kur katrā nodalījumā stāv pa porcelāna burkai kastītē un kaķu, suņu, sesku, čūsku un sazin kādu vēl mājdzīvnieku bildes priekšā. Telpa ir liela un plaukti ir augsti, tie dzīvnieciņi tur simtiem, ja ne tūkstošiem. Katram pretī ir upuri - rotaļlietas, suņu ēdiena bundžas, ziedi un neskaitāmas bildes. Gaisā ir vīraku un pelnu smarža, gaiss ir biezs un tumšs.

Starp citu, tēvocis ir apņēmības pilns paciemoties Latvijā.