| |
[19. Jul 2012|04:22] |
kā tā var būt, ka nekad nepietiek.
liekas, agrāk tā nebija. tā bija?
sēdēju ezera malā.
kāds jau zvejo.
es pavisam lēnām sāku apjaust, ka tā vientulība, ko es visu laiku sevī jūtu, nekad nepāries. pat ja visa pasaule sadotos rokās un kliegtu, ka mīl, vienmēr, vienmēr ir tas briesmīgais mūžīgais tālums vidū. tā šūna, kas mani atšķir no tevis. kā nu kura šūna. ar kādu tikai viena, ar kādu gandrīz visas, izņemot vienu. bet, lai cik arī mums nebūtu kopējo šūnu, vienmēr atradīsies tā viena.
agrāk es gribēju būt elkonī. vai kur citur. tā, lai var kādam piederēt. lai ir vieta.
bet nu jau es sāku apjaust, ka runa nav par tevi. manī ir tā viena šūna. tā, kura grib palikt vienmēr viena.
pat tad, kad tu esi blakus.
jāmelo, jāmelo tālāk.
vakarnakt divas dzērves bija mūsu pļavā. atlaidās un kliedza. un tajā purvā, kur lasu mellenes, dzīvo lācis.
iekurināju plīti.
''neviens mani nav pametis tik daudz reižu, kā tu''. |
|
|
| Comments: |
parasti cilveeki vaino otru, ka vinji juutas vientulji. bet es domaaju taapat kaa tu, taa vientuliiba ir muusos un no mums atkariiga. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}