Es esmu jau pilnīgi izaugusi no populārās astronomijas, man tur vairs nav ko darīt, es visu jau zinu. Es varu tikai fanātiski sekot FB Nasa un citām lapām un gaidīt kaut ko jaunu. Tas, ka es uzzinātu kaut ko jaunu, izņemot sīkus, garlaicīgus faktiņus, ko nav vērts paturēt galvā, ir visai maz ticams. Tomēr es mēdzu uzlikt kādu filmiņu fonā un vienkārši klausīties. Vai atkal un atkal vienkārši skatīties uz attēliem, zinātnieku sejām un teleskopu fotogrāfijām. Tas viss ir tik skaists.
Jau tādi vārdi kā "Galileo", "Habla teleskops", "Hipernova" manī rada brīnuma izjūtu, kaut ko tik ļoti garšīgu. Tāpat es mēdzu šķirstīt ķīmijas grāmatas ciemos pie drauga. Tās ķīmiskās formulas un vārdi vienkārši ir garšīgi, tādi īsti, stabili.
Bioloģija manī raisa citas izjūtas. To es skaitu atsevišķi, lai gan arī tajā ir kas līdzīgs. Tas ir vairāk emocionāli, lai gan tas viss ir emocionāli.
Tā laikam ir daļēji sinestētiska bauda. Kad izjūtu zinātni, astronomiju, kvantu fiziku, ķīmiju, es jūtu kaut ko tīru, skaidru, plašu, bezgalīgu. Dīvaini. Es taču esmu reliģiska persona, ticīga, bet tādu sajūtu man neraisa nekāda reliģiskā mūzika, māksla vai kas cits...