04 Aprīlis 2006 @ 23:17
T. S. Eliot  
April is the cruellest month, breeding
Lilacs out of the dead land, mixing
Memory and desire, stirring
Dull roots with spring rain.
Winter kept us warm, covering
Earth in forgetful snow, feeding
A little life with dried tubers.


Unreal City,
Under the brown fog of a winter dawn,
A crowd flowed over London Bridge, so many,
I had not thought death had undone so many.
Sighs, short and infrequent, were exhaled,
And each man fixed his eyes before his feet.
Flowed up tbe hill and down King William Street,
To where Saint Mary Woolnoth kept the hours
With a dead sound on the final stroke of nine.
There I saw one I knew, and stopped him, crying ‘Stetson!
‘You who were with me in the ships at Mylae!
‘That corpse you planted last year in your garden,
‘Has it begun to sprout? Will it bloom this year?
‘Or has the sudden frost disturbed its bed?

Un ar ko atšķiras Londona no jebkuras citas pilsētas? Tās visas ir staigājošo miroņu zemes.
 
 
( Post a new comment )
silent wings: darkish[info]sw on 4. Aprīlis 2006 - 23:43
Blah. Pašas pirmās ši garadarba rindiņas man ļoti ilgu laiku jaucās pa galvu. Nu laikam atkal aplipšu.

Principā, cik atceros, šeit bija svarīgs pats pilsētas simbols. Bija kaut kā tā, ka literatūrā kā simboli parasti sastopamas divu veidu pilsētas: 1) "pilsēta kalnā", neiznīcināmā, pilsēta kā centrs, kā visuma centrs, kā kultūras centrs, un 2) pilsēta, kas lemta iznīcībai, parasti kaut kādu ūdeņu tuvumā, it kā uz robežas, un simbolizē civilizācijas, kultūras sagrāvi.
Un Eliota murdziņš esot labs piemērs tam pilsētas simbola otrajam variantam. Kaut kā tā.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
spies[info]spies on 5. Aprīlis 2006 - 13:26
Es gan sevišķi neiedziļinājos simbolos, tad pilnīgi jāpiekrīt rakstītajam.
Varbūt vienīgi jāpamēģina padzīvot kādā pilsētā kalnā :D
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)