Blah. Pašas pirmās ši garadarba rindiņas man ļoti ilgu laiku jaucās pa galvu. Nu laikam atkal aplipšu.

Principā, cik atceros, šeit bija svarīgs pats pilsētas simbols. Bija kaut kā tā, ka literatūrā kā simboli parasti sastopamas divu veidu pilsētas: 1) "pilsēta kalnā", neiznīcināmā, pilsēta kā centrs, kā visuma centrs, kā kultūras centrs, un 2) pilsēta, kas lemta iznīcībai, parasti kaut kādu ūdeņu tuvumā, it kā uz robežas, un simbolizē civilizācijas, kultūras sagrāvi.
Un Eliota murdziņš esot labs piemērs tam pilsētas simbola otrajam variantam. Kaut kā tā.