tethys_

Mans romāns iet uz priekšu paralēli no divu personāžu skatpunkta. Tiem vajadzētu būt sinhroniem, jo dažkārt viņi satiekas vai kaut kas notiek vienlaicīgi. Tad nu ir skaisti, kad uzrakstītas vairāk kā 100lpp pamanīt, ka viens personāžs ir aizsteidzies otram priekšā par veselu dienu. Pāris stundu čakarējos, lai saprastu, vai tiešām pastāv nobīde, pēc tam lai sinhronizētu visu un atrastu, kur vienu tēlu var pasteidzināt uz priekšu. Kur man tā gadījās, nesaprotu. Tagad datēju visu uz priekšu pēc datumiem, katras nodaļas sākumā lieku datumu.
Tad arī sapratu, ka man vajag visu pielāgot mēness fāzēm, lai pilnmēness 2007. gada oktobrī notiktu tajā datumā, kad viņš notiek. Tas mani nolika situācijā, kad man notikumi bija jāpasteidzina par vienu dienu, jo citādāk man, rēķinot atpakaļ, sanāk, ka grāmata sākas svētdienā, bet tas neder, jo tā sākas ar ainu skolā. Tad nu man epizode, kas bija padomā ceturtdienas vakarā būs jāliek vēlāk, jo ceturtdienas vakarā ir pilnmēness un jānotiek tam, kam jānotiek pilnmēness naktī, nevis tam, ko es biju ieplānojusi.
Kāpēc es par to visu agrāk nepadomāju? Huj viņ zin, kāpēc. Rukāju tik uz priekšu. Tagad viss ir sakārtots. Doma ir izrēķināt katrai darbībai arī adekvātu laiku, lai liktu personāžiem piecelties agrāk vai vēlāk, iet kaut kur "vakarā" vai jau "pēcpusdienā", citādi var sanākt nepatīkams juceklis, ka esmu ielikusi kādā dienā vairāk notikumu, nekā fiziski iespējams tur ievietot. Man patīk, ka grāmatas ir reālistiskas uz šādām lietām. Tur kaut vai var būt rūķi un pūķi un sukubi, bet lai nav tā, ka viņiem nesaskan pulksteņi un kalendārs. Tādi sīkumi mani pašu lasot tracina.
Manā grāmatā visam jābūt kārtīgi.
Sakiet vēl, ka rakstīšana ir tikai tēlains un intuitīvs process. Tur dažreiz jāliek lietā arī aprēķins, lai beigās nesanāktu māksliniecisks sūds.