Mācos. (:O)
Teksts no ekursa lekcijas par analītiskiem un empīriskiem spriedumiem - "Eži ir gaļēdāji un pretēji populārajam pieņēmumam un zīmējumiem bērnu grāmatās, tie neēd ābolus. Bet kā gan to var uzzināt, ja vismaz reizi nemēģina ezim iebarot ābola gabaliņu."
Zinu, ka gaļēdāji arī bez paprovēšanas, bet iedomājos kā Svece notupies mēģina iebarot ezītim ābola gabaliņu. Kaut kā silti palika ap sirdi un kauns par to, ka kārtējo reizi atsvešinu cilvēkus no to cilvēcības.


Vilcienā dikti samiegojos. Uz Merķeļa ielas krišnaīts gaiši violetā cepurē. Meitene ieraudzīja autobusu un sāka tam skriet pakaļ, vīrietis gribēja būt ar sevi, tādēļ vienkārši pateica "nē". Uzsmaidīju viņam gaiši violetajā cepurē. Gītu, man jau ir, cik jauki, man ir vēl grāmatas, ja?... Sarunas beigās viņš man kaut ko teica par pozitīvu dienu un smaidīšanu, bet es jau biju tik ļoti ierāvusies smaidīšanā un viņa smaida uzņemšanā tālākajai apstrādei, ka gāju tālāk pa Merķeleni un domāju: "Ja es tūlīt pat nepārtraukšu tik milzīgi smaidīt, man sāks birt asaras."
Kate šo klausoties jau atkal traki satraucās, kā vienmēr, kad runa ir par kaut ko mazliet neparastāku un par traku nosaucamu, tad parasti seko - bet varbūt tev tas no manis ir pielipis, zini, tādas lietas ir lipīgas, nopietni, aiii! Kate ir šausmīgi mīļa, viņa pat satraucas mīļi, kad atkal nespēj pieņemt lietas kā labas un tātamjābūtīgas.
Es tā gaidīju, kad tie krišnaīti beigs mani ignorēt. Tad beidzot man tas izdevās.

Iebarojiet ezīšus!

Mūzika: Ryan Adams - Desire