vēl ir tā, ka vienai meitenītei, kas dzīvo manā mājā, ir reāli kaitinošs mazs suns. jorkšīras terjers. viņš vienmēr, kad ierauga manu suni, vai, for that matter, laikam gandrīz dajebkādu citu suni izņemot savus kkādus "suņu draugus" sāk skaļi riet tādā smalkā balstiņā vispār neapstājoties un dara to sasodīti ilgi, viņš var bez apstājas pagalmā riet kaut kādu pusstundu, no kidding. arī tad, kad rējiena iemesls jau ir long gone. meitenītei ir draudzenes, viena no šīs mājas un tad arī no citām mājām, kurām arī ir suņi. parasti viņas tos piesien pagalmā pie nakts apgaismojuma stabiņa un pašas spēlējas rotaļlaukumā, kamēr tie tur sēž un rej (dažreiz nerej). viens sunītis ir šausmīgi mīlīgs, viņš ir vēl kucēns un viņš visbiežāk ir piesiets pie staba, bieži arī tad, kad citu suņu nav. viņš arī, ja pareizi saprotu, vairākas dienas bija pazudis, bet tad atradās. ja mani visu laiku sietu pie staba, es arī droši vien izplānotu bēgšanu. man liekas, maziem bērniem nevar uzticēt patstāvīgu suņu audzināšanu, no tā nekas labs nesanāk. manējais jau arī noteikti būtu izaudzis saprātīgāks, ja mana māte nosacīti neienīstu dzīvniekus (vismaz suni) un ja tēvam būtu bijis laiks un vēlēšanās kaut kā piekoriģēt deviņgadīgās manis sajūsmu un to, kas pēc tam palika pāri. vismaz suņu skolā būtu varējušas iet. bet tā nenotika, un man ir mazs, mīlīgs, vecs dumiķītis, kurš gandrīz nevienam no maniem draugiem nepatīk.