Ārprāc.
Man ārprātā tracina.
Es negribu iet uz skolu, jo tur ir tās radības.
Tie absolūti neapdāvinātie, infantīlie un nejēdzīgie radījumi, kuri ir tik, velns parāvis, āāāā, stulbi!
Tas drausmīgais stulbums pamazām pārņem visu sabiedrību un es tikai gaidu to brīdi, kad es par to smiešos, ne tracināšos.
Ai..
Vai tiešām ir svarīgi ļoti skaļi pieminēt, ka tavs sūda kaķis ir piekakājis virtuvi un tiešām jāpiemin, ka tev mājās nav neviena, kas to savāktu!?
Vai ir svarīgi stāstīt kā tavs opītis garajā apakšveļā, salīcis taisa kotletes?!
Vai ir svarīgi publiski ķiķināties par savu prātā sajukušo omīti, kura kārto spilvenus!?
Man tas neinteresē, stulbene!
Un ja jau tu patiesi esi tik ietekmīga, forša un saistoša bara vadone, kāpēc pie velna tu nevari oponēt nekam, it nekam, no visa tā ar kā palīdzību sliktā marika tevi iebāž stūrī?
Tas ir tik smieklīgi un tracinoši reizē.
Smieklīgi, jo viņa nespēj neko pateikt!
Tracinoši, jo dažreiz ir sajūta, ka mēģinu pārmācīt sienu.
Tomēr, tas liek man justies labi, jo es zinu, ka no manis teiktā viņa jūtas slikti.
Vai, cik es esmu slikta.
Beztam, viņiem šķiet, ka man ir vajadzīgs visu apbrīnojošs skatiens no jaunkundzes, kura ir galvu garāka par mani un sver drošvien 25 kg, taču turpina stāstīt man kādu diētu viņa izmanto, bļ*!
Vislabākai: "Marik, tu esi tik ciniska!" no tās pašas dēles, kura tievē.
Ej ellē, mīļā!
Un vai sakot: "Andriev, iebāz mistkasti ānītī" viņa cenšas man izpatikt?
Cenšoties radīt ap sevi kaut kādu cinisma iespaidu!?
Lai gan, tas būtu dīvaini, ja caca, kura ir tieva un tievē censtos izpatikt man.
Kronis visam bija mana omīte:
-"Maricīt, tu esi pārāk ciniska savam vecumam."
-"Es zinu, omīt, un ja es vēlreiz, tuvākā mēneša laikā, dzirdēšu, ka kāds man to saka, es apvemšu visu ap sevi 3 metru rādiusā."
Man ārprātā tracina.
Es negribu iet uz skolu, jo tur ir tās radības.
Tie absolūti neapdāvinātie, infantīlie un nejēdzīgie radījumi, kuri ir tik, velns parāvis, āāāā, stulbi!
Tas drausmīgais stulbums pamazām pārņem visu sabiedrību un es tikai gaidu to brīdi, kad es par to smiešos, ne tracināšos.
Ai..
Vai tiešām ir svarīgi ļoti skaļi pieminēt, ka tavs sūda kaķis ir piekakājis virtuvi un tiešām jāpiemin, ka tev mājās nav neviena, kas to savāktu!?
Vai ir svarīgi stāstīt kā tavs opītis garajā apakšveļā, salīcis taisa kotletes?!
Vai ir svarīgi publiski ķiķināties par savu prātā sajukušo omīti, kura kārto spilvenus!?
Man tas neinteresē, stulbene!
Un ja jau tu patiesi esi tik ietekmīga, forša un saistoša bara vadone, kāpēc pie velna tu nevari oponēt nekam, it nekam, no visa tā ar kā palīdzību sliktā marika tevi iebāž stūrī?
Tas ir tik smieklīgi un tracinoši reizē.
Smieklīgi, jo viņa nespēj neko pateikt!
Tracinoši, jo dažreiz ir sajūta, ka mēģinu pārmācīt sienu.
Tomēr, tas liek man justies labi, jo es zinu, ka no manis teiktā viņa jūtas slikti.
Vai, cik es esmu slikta.
Beztam, viņiem šķiet, ka man ir vajadzīgs visu apbrīnojošs skatiens no jaunkundzes, kura ir galvu garāka par mani un sver drošvien 25 kg, taču turpina stāstīt man kādu diētu viņa izmanto, bļ*!
Vislabākai: "Marik, tu esi tik ciniska!" no tās pašas dēles, kura tievē.
Ej ellē, mīļā!
Un vai sakot: "Andriev, iebāz mistkasti ānītī" viņa cenšas man izpatikt?
Cenšoties radīt ap sevi kaut kādu cinisma iespaidu!?
Lai gan, tas būtu dīvaini, ja caca, kura ir tieva un tievē censtos izpatikt man.
Kronis visam bija mana omīte:
-"Maricīt, tu esi pārāk ciniska savam vecumam."
-"Es zinu, omīt, un ja es vēlreiz, tuvākā mēneša laikā, dzirdēšu, ka kāds man to saka, es apvemšu visu ap sevi 3 metru rādiusā."