rūsganais sprakšķis

Frenija un Zūijs

rūsganais sprakšķis

Frenija un Zūijs

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man patika. sākums gan šķita tāds samocīts un nobijos,ka nebūs labi, bet aizripoja.
respektīvi, aktieri mani pārliecināja, ka viņi saprot, par ko Selindžers runāja.
es piņņāju, mamma piņņāja, kundze man blakus piņņāja un pa labi un uz augšu arī kāds.

speciāli neņēmu mātei nost grāmatu,jo nolēmu,ka labāk nepārlasīt svaigi - pēdējoreiz to darīju gadus vismaz 5 atpakaļ.

kas interesanti - kad totālā sajūsmā pirms n gadiem iedevu mā izlasīt, viņa bija šokēti aizvainota, bet laikam ejot, tomēr ir sapratusi,kas mani tur aizrauj, un ka ne jau es tikai viņu vainoju savā sačakarētajā tizlumā.

jā, pārlasīšu, jo man interesanti - toreiz jaunībā sevi vairāk asociēju ar Freniju. jā,protams, vēlarvien dažās situācijās parādās šis haotiskums un nervozitāte un histērija, bet.... laikam vairāk manī ir Zūijs. tagad.
kaut es tik labi saprotu Sīmoru.

bet visgalvenākais ir tas,cik ļoti man atkal sasāpējās tas,ka man nav ne brāļa , ne māsas.
es zinu,zinu,ka tā dzīvē nenotiek, bet man tik ļoti gribas dzīvot savās ilūzijās,ka ja man būtu mans vecākais brālis, tad tas būtu vienā dvēselē un garā ar mani un mums būtu tik bezgala .... nezinu,kā pateikt. man būtu draugs ar pautiem, bet viņš neblenztu uz maniem pupiem, laikam tik prasti.
Powered by Sviesta Ciba