dažreiz brīnos, kā daba var būt tik sasodīti skaista un laimīga pēc skata. vienkārši sēžu savā nekārtīgajā istabā, aizkari ir galīgi aizbīdīti prom no loga un caur tā netīrajiem stikliem istabā spraucas spoža saules gaisma. debesis ir pasakaini mīkstas un pūkainas. sniegs zem kājām skanēja un sals koda stilbos caur biksēm. balkonā ik pa brīdim ielaižas kāds zvirbulītis un zīlīte, apsēžas uz auklas un aizlido, ko līdz es pakustos
tagad ir vienkārši sasodīta laimes sajūta. ir tik labi pašlaik, ka pilnīgi tirpiņas skrien un gribas aiz prieka raudāt, lai gan nekas nav noticis, ir pienākusi vienkārši jauka un jauna diena :) ļoti vēlos tādus brīžus vairāk, bet kas ir - tas jāizbauda, tā pamatīgi. tā vien liekas, ka sēdēšu šeit, ļaušu saulei spīdēt sejā, acīs, atspīdēt matos un radīt ēnas uz sienas. ahhh, mīlu šo brīdi

vakardien gāja..interesanti, lai neteiktu vairāk. (*) pavadīju un tāda tukša istaba liekas, bet pieradīšu, kā jau parasti. tagad tik atliek sakārtot visu un gaidīt ziņu no kaimiņa - būs vai nebūs šampis